| skrienot savu smadzeņu sienās |
Dec. 2nd, 2007|06:42 pm |
nesen mēģināju tikt ārpus savām sev-pieejamajām smadzenēm.
domāju par dimensijām. topoloģiskajām, jo no citām nesaprotu itin neko.
-> pat kāda tā ir Hausdorfa dimensija, manas smadzenes nespēj aptvert.
nu ar topoloģiskajām it kā šķiet vienkāršāk:
punktam nav dimensiju (vai ir 0. dimensija).
uzzīmējam blakus vēl vienu punktu, savelkam. izveidojas taisne (1. dimensija)
uzzīmējam klāt otru taisni, savienojam. izveidojas plakne (2. dimensija)
no divām plaknēm izveidojas steriometrisks ķermenis, telpa, kubs, paralēlskaldnis.. (3. dimensija)
un tieši te sākas problēlma:
lai cik 3D ķermeņus es neiztēlotos un nesavienotu visus to punktus, manas smadzenes iztēlojas tikai citus, sarežģītākus 3D ķermeņus.
un es nekādi nespēju tikt ārā no savām smadzenēm. |
|