| just curl and die |
Nov. 29th, 2010|02:42 pm |
tu pamosties tāpēc, ka mājās kāds kliedz un aizcērt durvis. pēc kāda brīža tu saproti, ka kliedz tēvs.. tāpēc, ka viņam vairs nav pacietības. kliedz tā kā gadiem nav kliedzis. tad kliedz tavs brālis un māte. un tu saritinies kamolā zem segas un aizspied ausis. [vēlāk tu uzzini, ka nervi tēvam neturēja tik ļoti, ka viņš edgaru iepļaukāja, bet to varēja uzminēt no tā kā kāpņu telpas durvis atsitās pret mājas sienu, kad edgars tās atsita vaļā ar kājām, kad izlidoja no mājas.]
tu ieslīdi kkāda pusmiegā līdz tu dzirdi, kā tava māte bļaustās ar omīti, kura skraida apkārt un mēra savu assinspiedienu un tēlo, ka tūlīt mirs. [vēlāk omīte arī notinās no mājām]. tu paliec galvu zem spilvena un ceri, ka sapnis par teroristiem ar spridzekļiem zem krēsliem un tevi kā vienu no tiem, kas to zina un lūdz dievu, lai izdzīvotu, kamēr citi nemaz neaizdomājas par to, ka viņiem kas draud, atgriezīsies, bet tu nepaspēj noskatīties kā beidzas specoperācija, jo tevi no bailpilnās sapņu valstības ierauj realitātē mātes ledainā balss: 'un ko tu vēl guli?!' un tu saki, ka vēl 10 min un celsies [un gribi redzēt, vai tu uzsprāgsti vai izdzīvo..] bet uz tevi sāk vnk aurot par to, ka jāiet ātrāk gulēt, ja nemāk celties, ka tev iet 22.ais gads un tu esi idiote, bez jelkādas specialitātes un dzīves jēgas. un tu izlec no gultas ar vēlmi piekaut savu māti, bet tev neceļas rokas, jo tu zini, ka viņai taisnība.. bet tu nedrīksti raudāt, jo tad uz tevi bļaus arī par to.. tu klusi aizej uz vannas istabu, paraudi dušā, klusi saklāj gultu, pabrokasto.. izspļauj neitrālu komentāru par gaisa temperatūras paziņojumu radio ēterā, sakot, ka žēl, ka nav -40°.. un dzirdi, kā no blakus istabas uz tevi sāk sviests apvainojumus - 'idiote, vai tu vsp saproti, cik maksās apkure?! tu jau par to nemaksā!' un tev sāp. jo tev bija slikti un tagad tu rāpies ārā no savas alas, no tumsas, no asarām.. un tu jūti, kā tev virsū met akmeņus.. un tu zini, ka tiem būtu tevi jāmotivē tikt līdz galam, jāpadara stiprāku, bet reizēm šķiet, ka tie vnk tevi atmet atpakaļ. un tu raudi un kliedz, ka kā gan tu vari jelko zināt, kad esi neizglītota idiote!? un tikko tu to pasaki, tu zini, ka labāk būtu bijis paklusēt, jo tie nav akmeņi, kas lido tev virsū.. tas ir nazis, kuru iebāž atpakaļ tikko sadzijušā brūcē un griež, un griež, un griež ap savu asi..
un tev šķiet, ka pašnāvība atkal ir ideālais risinājums VISIEM.. tev.. viņiem.. un tu gribi iedurt nazi sev rīklē.. īpaši pēc tam, kad arī tu esi aizbēdzis no mājām, nomierinājies un atnāci atpakaļ pirmais, lai būtu divatā ar mammu, kura saka, ka tikai great, immeasurable sorrow will bring us all back to the happy family we where.. un to domā, ja tu nomirsi, tu padarīsi savu ģimeni laimīgu, not in the classical sense, bet vismaz vienotu un stipru..
bet maybe i won't have to do anything because they might find a brain aneurysm, which will end in brain bleed when the time comes. |
|