| i hate everyone, and myself twice |
Sep. 27th, 2010|10:01 am |
es pat nepamanīju, kā tas notika, bet no 'gulēšu, kad nomiršu' mana dzīve pārvērtās par 'dzīvošu, kad nomiršu'.
un varbūt ditai ir taisnība un es esmu nožēlojama, bet tomēr - gribēšana pēc savām mājām, to kārtošanas, vīra un bērniem ir mazāk nožēlojama nekā nekā negribēšana, at least i'd like to think so. because you can't just walk around looking for a perfect suicide spot. [besides - i think i found one]
enīvēj - my day was spoiled by mum 40 minutes ago.
izvilkumi:
- es tavā vietā celtos 7os./tev nav dzīves./tagad nav tādi laiki, tagad ir jāskrien, jāskrien, jāskrien./nogulēsi visu savu dzīvi./tev nav nekāda mērķa dzīvē./miegam jāatstāj 3 stundas, nu labi 5.
kur jāskrien - es tā arī neuzzināju.. turklat tas viss tika man uzbļauts nevis pateikts, jo no rītiem neviens nemāk runāt mūsu mājās. un man atkal sagribējās aiziet un nomirt. un visu atlikušo dienu es to vien darīšu, kā domāšu par nāvi. it will make my day.
vsp man liekas, ja mani tagad kāds bildinātu, es varētu apprecēties arī bez mazākās simpātijas, lai tikai tiktu ārā no savas dzīves.
Look, your mother did it to you, and her mother did it to her... and back all the way to Eve.
At some point, you stop it and say: "Fuck it. I start with me."
/filma - 'Postcards from the Edge'/
un i feel a headache coming.. |
|