| Hikers' Diary. Day Four. |
[Aug. 8th, 2009|10:00 pm] |
Sofija piestutējās jau nedaudz pirms astoņiem, apmeta līkumu gar jūru, paspēja nopeldēties un atgriezties, lai izliktos, ka lasa, kamēr Avene un Ķirsis sutinājās teltī un slinki domāja par celšanos. Kad sauna tomēr kļuva pārāk neizturama, visi beidzot izlīda ārā un tika pie brokastīm.
Anna secināja, ka rīts ir tikpat šizīgs kā iepriekšējais vakars. Nesavākušas nekādas mantas, devāmies pa taisno uz Kolkas ragu. Pa ceļam Anna un Sofija veica taureņu glābšanas misiju, tomēr – pašnāvniekus jau neizglābsi. Staigāšanu pa sēkļiem tomēr nomainījām pret meža taku un pēc smaku pārvarēšanas tikām arī līdz pašam lielajam ragam un vietai, kur satiekas jūras. !! Uzticējām akmeņiem mūs nobildēt un tad devāmies tālāk nu jau gar Baltijas jūras krastu, lai pēcāk arī tajā nopeldētos. Ūdens gan bija izteikti aukstāks kā vietējā Rīgas jūras līcī, tomēr tagad varam lepoties, ka esam bijušas arī Tajā galā. Pēc tam turpat pagulējām, pasauļojāmies un klausījāmies savu mūziku (ne lietuviešu vai kaut kādu vietējo krievu mūziku, kas jau bija paspējusi no rīta izkretinēt).
Mērķis bija sasniegts, darbiņš padarīts, aktīvas atpūtas misija – piepildīta un nu varējām ar mierīgu sirdi doties atpakaļ pie mantām. Kārtības ieviešana tādām čammām kā esam mēs, protams, prasīja zināmu laiku, taču tikmēr tapa mūsu organizētības iemūžināšana fotogrāfijās, kas lieliski izteica mūsu ceļa kopējo noskaņu – kārtība un draudzība haosā.
Kad tikām atpakaļ uz Kolkas centru un autobusa pieturu, mums vēl bija gandrīz divas stundas laika. Satikām Madaras kursa biedreni, kas mūs apgaismoja, ka Kolkā tiešām nav ielām nosaukumi – tādi ir tikai mājām. (Labi, ka rīdzinieki vēl šitādu sistēmu nav izdomājuši.) Tā gaidot autiņu tomēr notiesājām klasiskos tomātu čipsus, papriecājāmies par paveikto un sagaidījām autobusu.
Atpakaļceļš prasīja kādas trīs stundas un lielāko daļu laika mēs vērāmies ārā pa logu un pētījām nu jau daudz maz pazīstamās vietas, ainavas un ceļa stabus. Ik pa brīdim secinājām, ka ceļš nemaz nav tik īss arī ar autobusu un mēs tomēr esam varoņi (bet ne monstri, jo tas atkal būtu nedaudz slideni).
Secinājumi: šādā vai citādā formātā, bet šim te tomēr būtu jākļūst par tradīciju, ko īstenot katru vasaru. Ir tā vērts. !! Un – kā jau šādiem pasākumiem pienākas, arī šim bija vajadzīga himna, pie kuras mēs, ņemot vērā mūsu attiecības ar atsevišķām latviešu izpildītāju dziesmām, arī samērā veikli tikām.. (skatīt šeit)
AMS
 |
|
|