| ne-tiku-taku-laiks |
Apr. 6th, 2010|10:47 pm |
es stāvu uz vanšu tilta un domāju, ka daudziem cilvēkiem šī diena liekas pretīga. nē, ne 'daudziem' bet lielākajai daļai [vismaz to cilvēku, kam nācās iet tiltam pāri]. vējš ir ledaini auksts un stiprs, es redzu, kā tas pūš pāri margām miglu/mākoņus/mitrumu. es nedaudz drebinos, jo nepārbaudīju temperatūru aiz loga pirms gāju ārā, bet neskatoties uz to, esmu ļoti apmierināta. man patīk vējš, es izlaižu matus un tie plīvo.. plīvo.. plīvo.. es smaidu un manos vaigos iesalst smaids, es zinu, ka vakarā viņi degs un nedaudz sāpēs. man patīk migla, jo izņemot nelielu daugavas ūdens laukumiņu es savā priekšā redzu.. baltumu? vismaz 'daudzi' redz baltumu. es redzu milzīgu mastu kuģi, kas nāk man virsū, es redzu nāras ar zaļi pelēkiem matiem, redzu poseidonu.. kīpsalas vietā redzu pili ar daudz torņiem. kkur gaisā ir iemaldījies melns gaisa balons. es redzu TIK daudz. migla ir tik skaista..
un aukstums? aukstums silda. paradoksāli, bet tā tas ir. viņš sit sejā un rokās un es jūtu, kā tās paliek karstas no berzes ar gaisu.
tad es pagriežos un raitā solī turpinu iet savās darīšanās.
[piebilde: šodien nogāju 10,2 km, ja ticēt gūgles kartēm :)] |
|