| too much |
Mar. 17th, 2010|08:03 pm |
ir kkā dīvaini, kad galva ir tik pilna, un tomēr tur nav nevienas prātīgas domas, bet [as usual] es tik un tā mēģināšu šo to te izmest [and not forget about it]..
doma pirmā
es neatceros, kad pēdējo reizi mamma būtu bijusi slima, vismaz tik slima, lai gulētu gultā visu dienu. tētis, jā. tētis ik pa brīdim slimo un omīte, un edgars, un es, bet ne mamma. vsp sievietes kkā vairāk slimo visu uz kājām. un tas viss pretrunā ar kopējo pieņēmumu, ka vīrieši ir stiprāki.. varbūt tieši šāda aizspriedumainība, liek man justies komiski, jautājot tētim, kā viņš jūtas un vai nevajag viņam kko atnest.. es jūtos vēl maziņāka.. it kā man būtu 5i gadiņi un mēs ar viņu spēlētu mātes un dēlus.. bet ar mammu ir citādāk. un vsp ar mammu ir citādāk arī ikdienā - ja tētis ir tāds liels un stiprs, kuram var ielikt galvu klēpī vai uz pleca vai vnk viņu apkamt un nelaist vaļā, tad mamma ir vairāk kā vienaudze, kā tāda sava veida podruška, kurai lielākoties var izstāstīt visu, kurai var sabļaut virsū un izraudāt visas dusmas. bet tētim - nē.. tētis nekad neredz manas asaras [dusmu asaras - at least].. un tētim nevar sabļaut virsū..
skats, kur mamma guļ gultā un saka 'man liekas, es mirstu. man ir tik briesmīgi auksti. es mirstu.' spēj atrast ceļu pat cauri mana cinisma labirintam un skart manu kkur vēl esošo sirdi. un es ielienu lielajā gultā un lasu viņai pasakas. un kkā beigās es lasu viņai 'mazo princesi'.. mazo sāru.. sāru.. kas loģiskā ceļā aizgādā mūs līdz otrajai domai.
doma otrā
neierobežota mīlestība ne pie kā laba nenoved. kad es te klausījos savus 'vējiem līdzi' un tur bija visa tā bonijas padarīšana, es visu laiku domāju par sāru. tas vien, kā rets viņu sauc par savu princesi un visu piedod un neierobežo, jau lika man noraustīties no asociācijām, īpaši zinot stāsta beigas. un beigas.. tik nejaušas.. tā kā sāriņai. un sāriņa bija mana princese - mans lepnums. kā viņa mācēja lekt [kā bonija mācēja lekt].. mēs ar mammu bieži apspriedām sāriņas princesīgo būtību, mamma mani visu laiku skubināja uztaisīt viņai mazu kronīti.. bet es savā silly little head loloju domu, ka varētu izdurt maziņajai asī caurumu un ievērt auskariņu. un i think - i would have done it.. if..
doma trešā
rets. [tā arī ir visa mana doma, jo es nemāku izteikties par šo jautājumu.. bet es ielikšu divus manai sirdij tuvus citātus..]
'Talking to Rhett was comparable only to one thing, the feeling of ease and comfort afforded by a pair of old slippers after dancing in a pair too tight.'
'But, after all, he was as stimulating as... well, as a surreptitious glass of brandy!'
doma ceturtā
pat ne doma, bet atklāsme - after taking a day off to regain power for a new start tomorrow, making that new start is so much harder than just keep going on, when you on a verge of a collapse.
doma piektā
dying isn't a solution, living is.
doma sestā
es saprotu, kāpēc cilvēki iet pie psihocilvēkiem [logiem, terapeitiem, analītiķiem].. šrinkiem.. es tiešām saprotu. ir tik sarežģīti staigāt un turēt sevvī visas savas domas, ja viņas nav tik nevainīgas, kā visas šeit minētās.. domas, par kurām ir kauns.. domas, kas indē prātu. kkādas morālās un fiziskās vēlmes, skaudība, niknums, egoisms. [jā - egoisms, jo pat zinot, ka mēs visi esam egoisti - mēs baidāmies joprojām atklāt, cik ļoti] un domas par savām nelaimēm un bažās un bailēm. depresijām. eklipsēm. un šīs domas nevar tā vnk ņemt un izstāstīt kādam tuvam cilvēkam, jo šis cilvēks nekur prom nedosies un visu atlikušo dzīvi būs jāskatās viņam acīs, jo šim cilvēkam tas tiešām rūp, un viņš bažīgi skatīsies un tevi, un tu redzēsi līdzjūtību viņa acīs. a šrinkiem nerūp. tas ir viņu darbs. viņi ir svešinieki un no viņiem tu varēsi izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. tas iedrošina.. aicina.. atbrīvo no sīkretiem no sirdsapziņas pārmetumiem, ka šim cilvēkam sāp tavi stāsti, ka viņš nevarēs aizmigt vai citas tādas muļķības.
doma septītā
es nenožēloju nevienu nobastoto ekonomikas lekciju - jo viņas ir tīk garlaicīgas..
doma astotā
[tikko padomāju, ka 7 ir laimīgs skaitlis, bet sapratu, ka nav lemts. vēl divi citāti [tā sakot - savējie sapratīs, kāpēc tieši šie divi]]
'They.. They.. They.. Was there no end to what "They" had done?[...]If he says "They" once more, I’ll scream.'
'And always the word “if” had the most prominent part in the talk.
"If England had recognized us.." "If Jeff Davis had commandeered all the cotton and gotten it to England before the blockade tightened.." "If Longstreet had obeyed orders at Gettysburg.." "If Jeb Stuart hadn’t been away on that raid when Marse Bob needed him.." "If we hadn’t lost Stonewall Jackson.." "If Vicksburg hadn’t fallen.." "If we could have held on another year.." And always: "If they hadn’t replaced Johnston with Hood.." or "If they’d put Hood in command at Dalton instead of Johnston.."
If! If! The soft drawling voices quickened with an old excitement as they talked in the quiet darkness - infantryman, cavalryman, cannoneer, evoking memories of the days when life was ever at high tide, recalling the fierce heat of their midsummer in this forlorn sunset of their winter.'
|
|