| a s kem eto ona razgovarivajet? |
Feb. 20th, 2010|12:34 am |
- oj, sofij, sofij. nu ko tu dari ar savu dzīvi?!
turklāt nekā sarežģīta tajā dzīvē nav. ēd, guli un mācies.
ja ar pirmo problēmas ir tikai omītes skatījumā [mammas skatījumā pat uz otru pusi], tad ar pārējiem diviem aspektiem kkā pašvaki.
sāc ar sīkumiem - atrodi labas arhitektūras lapas, pārbāz bukmarkus un ej tur katru baltu dienu. pat ja nepatīk - vnk ej. kā skolā. pat mavļinu prasās nocitēt: "kas jādara, jādara!"
saņemies, pietiek nīkt un īdēt.
ar filmām un grāmatām kontaktus nelaužam - bet tā apdomāti un ar mēru, es tevi lūdzu!
piesakāmies ERASMUSAM. OBLIGĀTI!!
jālaiž no šejienes - tāds purvs.. un visi mēs stiegam iekšā. un jo tālāk - jo dziļāk.
bet izeja ir vienmēr.
kaut gan nē - ir viena vieta bez izejas -> kapsēta.
bet arī to tā pilnībā noskaidrot nevar.
pietiek dziļi elpot un pūst!
atceries - mēs dzīvosim līdz 120 gadiem. un man vēl veseli 100 ir priekšā.
[un viss kļūst sīks un nesvarīga]
klau, a moš mums pirmās ģimnāzijas sindroms?
nejūtamies vairs visu zinoši, vareni un gudri...
neesam talantīgi.
talantu masas nospiež mūsu pelēko individualitāti?!
a moš neesam arī.
mums ne dzīve a mūžīg dzīves prelūdija vai kā tur teica, tas neizdevies rakstnieks Amēlijā?
'mūsu dzīve ir tikai mēģinājums izrādei, kuru nekad nenotiks'
a nenotiks tāpēc, ka mēs nomirsim, a izrāde mūsu uz pilnu klapi tā arī neizskanēs.
pietiek sarunāties ar zobubirstēm [nu labi, tas ir kas svēts] vismaz ar dušas šlangu vairs nevajag.
mazāk agresijas, vairāk miera.
biežāk uz lekcijām jāiet, pat "caur negribu", pat "caur asarām"..
baznīca seems to have done some good, bet ne tādu kā gribējās.
mazāk lamājies un būs jau labi.
neesi rupja, un citi nebūs.
viss - marš gulēt.. |
|