aituvīrs

Friends

9/21/26 02:37 pm - [info]ulvs

Publiskā skola ir kā tehnokrātisks gāzes kambaris, cilvēka dievišķās dzirksts apslāpēšanas galvenais mehānisms. Jebkura autentika tiek iemīta zemē, nospļaudīta un nozakāta ar mērķi mainīt indivīda iekšējo balsi - lai tā sāk iztaujāt pati sevi.

9/21/26 03:15 pm - [info]martcore

e-pārvaldnieks galīgi jobnulsja
dubultkodus viņiem, lai nosūtītu ūdens rādītājus
nē, nu moš viņus tur noskamoja kāds
un kāpēc rezultātā traģiskais hamlets tagad esmu es

security systems solutions no sfēras
ja jūs uzlauž vienreiz - rakstiet divas paroles
ja jūs uzlauž divreiz - rakstiet trīs

valstī pilns ar IT speciālistiem saucas

9/21/26 10:23 am - [info]nelabrit

Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.

Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus?

Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.

9/20/26 09:28 pm - [info]methodrone

Man shodien bijaa pirmaa driving lesson dziivee. Lai arii pati mashiina ar visiem klokjiishiem shkjiet logjiska un patiikama un kinda viegla, satiksme un paarvietoshanaas satiksmes telpaa man shkjiet pagaidaam kaut kas immenseley impossible! Taa ir tik uncanny novel sajuuta, buut iemiesotai metaala kastee, kas ne juut ne iisti redz savu apkaartni, ja atskaita mazu lodzinju un savaadus spoguliishus, un tad meegjinaat ar sho situaaciju paarvietoties laiktelpaa, nevienu neaizskarot.

Jau pie pirmaa pagrieziena, es kaut kaa izdomaaju, ka griezhos pa leenu un uzdevu gaazi un gandriiz ietriecos noparkotaa mashiinaa, jo vienkaarshi bija sajuuta ka griezhos par leenu un kaut kur aizsliideeshu projaam.

Mans instruktors ir Sayeds kursh 90.os ir dziivojis Somijaa, sajuusminoties par taas vasaraam, kuram ir 5 beerni un kursh bija bezgaliigi laipns, pacietiigs, logjisks un optimistisks.

Ja es actually kaut kaadaa transcendentaalaa veiksmee iemaaciishos braukt, tad i think:

1) i will finally feel like an adult
2) my apocalypse prep will be 50% done

9/20/26 06:50 pm - [info]ulvs - meklējot vēsturisku sadarbības partneri

Liste ar kino, kam man jāiziet cauri jaunas audiovizuālās pieredzes vārdā (vēlme uzbūvēt kaut ko lielāku par sevi):
  • The Cabinet of Dr. Caligari (1920) - 77 min, Germany, Robert Wiene
  • Der Golem wie er in die Welt kam (1920) - 76 min, Germany, Paul Wegener & Carl Boese
  • The Phantom Carriage [Körkarlen] (1921) - 107 min, Sweden, Victor Sjöström
  • Entr'acte (1924) - 20 min, France, René Clair
  • L'Inhumaine (1924) - 122 min, France, Marcel L'Herbier
  • Ballet Mécanique (1924) - 16 min, France, Fernand Léger & Dudley Murphy
  • A Page of Madness (1926) - 60 min, Japan, Teinosuke Kinugasa
  • The Unknown (1927) - 50 min, USA, Tod Browning
  • The Passion of Joan of Arc (1928) - 81 min, France, Carl Theodor Dreyer
  • The Fall of the House of Usher (1928) - 50 min, France, Jean Epstein
  • The Seashell and the Clergyman (1928) - 40 min, France, Germaine Dulac
  • Man with a Movie Camera (1929) - 68 min, USSR, Dziga Vertov

9/20/26 03:24 pm - [info]nelabrit

Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.

Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.

Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

9/19/26 06:44 pm - [info]ulvs - mana ciba in a nutshell

Mana ciba rieksta čaumalā



9/19/26 05:22 pm - [info]dienasgramata

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”
 

9/19/26 03:48 pm - [info]swimpis - Par kino. Seriusly non forgettable kini

Nezinu cik ilgā laika posmā mērot, bet rakstīšu tā: pēdējā laikā skaistākā, pati pasakainākā filma, kas pat nedaudz arī ir par mani (un tevi) ir superīgākā dark fantasy filma:


Savukārt, tikpat neaizmirstama, iespējams pati pati visdisturbingākā šausmene,kādu nācies izbaudīt ir:


Not for everyone. Took me by surprise.
 
Current Music: Slayer - Divine Intervention

9/19/26 03:55 pm - [info]ulvs - par manu Gnozīni

Tieši šī Satī Gnozīne ir mani aizkustinājusi visdziļāk, jo es to uztveru kā romantiskuma personifikāciju mistificētā realitātē. Romantiskums un cerības nots, kas retos brīžos pavīd cauri mistērijas miglai. Kā uzplaiksnījums, kam tavi sensori tika spodrināti jau kopš pirmo reizi iemīlējies vai, nezinu, nodarīji kādam ļoti, ļoti pāri.

9/19/26 01:37 pm - [info]nelabrit

Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.

Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.

Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

9/18/26 01:36 pm - [info]methodrone

Es arii domaaju ka AI takeover will be quick (like seconds) and seamless, the lights will go off and we will be locked out. The age of men is done.

9/18/26 02:13 pm - [info]nelabrit

Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.

Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.

9/18/26 01:52 pm - [info]dienasgramata

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.

9/17/26 05:06 pm - [info]ulvs

Kā teica Vatsa kungs, tev nav obligācija pret savu pagātnes “Es”. Tev tas nav jāuztur tagad. Nav ar to jārunā. Tev nav jābūt pat stulbeni tikai tāpēc, ka līdz šim esi tāds bijis.

Tavs prāts tev saka: “Tu esi brīvs no piesaistēm!”

Un tu uzreiz, bļaģ, vari zelt.

9/16/26 05:19 pm - [info]nelabrit

Šodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio.

Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus.

Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet normāli cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur.

Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.
Powered by Sviesta Ciba