|
Monstrs, jeb vienkārši nogribējies ujebānis, jo pat dažas labas meitenes nosmērētās bikses raisa fantāzijas un ne tās piedienīgākās...
Roka, kura mazliet raupjas no krāsām, saaugusi kopā ar otru, kas uz molberta izklātā auduma veci brīnumu, tikpat lielu brīnumu cik brīnumaina, vilinoša un mītiska ir būtne kur vada rokas kustības. Prāts, kas izveido tēlus, izsapņo sapņus un klāj tos uz auduma.
Tomēr šoreiz mītiskās būtnes, kas ne tikai brīnumu un sapņu radītāja, bet arī miesas un asinis. Krāsas it visur neatdalāmas, maigas un siltas, pa kādam traipam aukstuma krāsu. Uz vaiga, uz smaida... Džempera rokas, lai uzrotītas augstu, bet arī tur uz delma iekaltusi sarkana krāsa starp mazajiem tikko manāmajiem matiņiem. Vietā kur zem džempera tikko jaušamas sievišķīgas aprises uzrāpusies zaļa gošu krāsas pile. Vēderu apseguši varavīkšņu krāsu kolektīva sanāksme. Pret biksēm, kur būtne lidojot sapņos pamanījusies otu noslaucīt pa reizei var sastapt mītus par krāsām, lasīt pasakas par baltā un sarkanā mīlestību un melnās krāsas nenovīdību noklājot, pazudinot naivo dzelteno..
To visu vērot no malas skaisti, bet gribas tuvoties, iemērkt pirkstus dažādās krāsās, pieskarties ar tiem pierei, tad lēni tikai mazliet pieskaroties slīdēt pāri degunam uz pašu galiņu, tad virs lūpām, iezīmēt kontūras no viena lūpu kaktiņa līdz otram. Ielikt zaļu punktu kakla bedrīte, bet uz paša kakla atstāt varavīksni.. No vilkt džemperi, tā vietā atstāt maigus gliemeža pēdu nospiedumus uz krūtīm. Bet vēderu noklāt ar rudens ziedu krāsām.... Pievērsties kājām, slidinot krāsainos pirkstus par gurniem, tad stilbiem līdz pašiem pirkstu galiņiem. Pēc tam atpakaļ uz augšu pa iekšpusi..... |