Lēni pār margām

Mans gars pārvēlās

Lēni slīdot pa pēdējo

Apziņas posmu

Sausā upes gultnē

Dzīvot gribu

Izšķaida

Šodien gāju pa sliežu uzbērumu, pretī nāca vilciens un vienā momentā sapratu kāpēc manī nav īstu baiļu, jo miesas dzīvotgriba ir spēcīgāka par manu garu. Viņa paleks malā nepakļaujoties garam. Nē tas nebija pašnāvības mēģinājums, arī adrenalīna meklējumi nē. Vienkārši gāju un domāju kāpēc īsti nav baiļu!

Katrā ziņā man tas ir skaisti, ka ir kāds manī, kas atrauj no rīcības, kas izraisītu nenovēršamo...

Šī apziņa tikai nostiprināja manu smaidu pret pašnāvniekiem, visiem tiem kas pārvar savu dzīvotgribu un atdodas tikai gara vēlmēm. Pat ne vēlmēm, bet vājumam, nespējai izdzīvot un mācīties no tām grūtībām, sāpēm. Pret visu to kas neiznīcinot dara mūs stiprākus. Kas mūsu dzīvotgribu pastiprina...

Tādēļ ja kāds patiešām vēlas pielikt sev rokas, varat mani aicināt palīgā, palīdzēšu, nemēģināšu atrunāt vai atturēt. Kas ir uzvarējis savu pirmatnējo dzīvotgribu, tas vairs nav dzīvotājs. Bet ja ar savu rīcību vēlies tikai pievērst savām sāpēm un nespējai apkārtējo līdzjūtību, iedošu pa seju...

Tas nav solījums, tā ir tikai apņemšanās, kura var arī tikt nepildīta. Tikai solījumus nevar nepildīt, tādēļ nesolu....