Mazotnē daudzi dzirdēja pasaku par krējuma trauku, kurš tika vispirms iesvētīts par „pustukšīti” tad „iztukšīti”... Līdzīgi dažreiz notiek arī ar cilvēkiem... Sākumā esam pilni sapņiem, cerībām, dzīves prieka. Tad laikam ejot kāds paņem no mums daļiņu un mēs sajūtamies kā pustukšīši. Daži pievelk vāciņu, lai vairāk neviens neko nepaņemtu, daži atkal ļaujas nākamajam līdz ir iztukšīši...