Viltus sajūsma noveco kopā ar Tevi...

Tik daudz cilvēku, un katram sava aizraušanās, savs prieks par ko smaidīt un asaras arī savējās. Mēs salasāmies slēgtās un atvērtās kopās, sadalāmies par interesēm, sapņiem, ilūzijām un sāpēm. Ieraušamies dzīves plauktiņā un esam laimīgi. Vismaz lielākā daļa. Melos tas, kurš teiks, ka tā ir ilūzija, vai sēdēšana vienā noteiktā plauktiņā nespēja ļauties kam vairāk, jo nav daudzu, kuri izvēlējās piespiedu kārtā.

Noliedzot savas esības laimi, runājot par esības sāpēm es atzīstos, ka esmu mazohists. Viens no tiem, kuri izmisīgi visu savu apzināto un arī neapzināto dzīves laiku meklē savu kungu, savu sadistu. Vai tā būtu mīlestība, vai darbs, bet varbūt klusa vientulība un nekā nedarīšana. Kādam māksla, mūzika, dzeja. Esat pamanījuši, ka reti kuram no mazohistiem izdodas tā pa īstam pakļauties, izbaudīt šīs esības sāpes? Pārsvarā tikai interesants cilvēks, kuru šad un tad var satikt, parunāt. Ar laiku apjaust, ka viņš maļ vienu un to pašu košļājamo gumiju jau trešo gadu. Varbūt mazliet no citas puses, bet doma palikusi nemainīga, bez attīstības, jo viņš nav atradis savu sadistu. Viņa esība joprojām ir sāpes.