Skumju logi, tukšām acīm

Pielijušās ielās bez dvēseles

Verās

Rītausmas miglā liecas zālājs zem ķermeņu kaisles, zem pieskārieniem mazliet raupjiem, satrauktiem. Mazliet neprasmīgiem, bet varbūt pārāk steidzīgiem, lai atkailinātu Tevi, lai varētu pieskarties, pirms Tu apstājies pasakot „Nē"! Es apstāšos, bet tik man patīk vērties, Tevī kad ķermenis Tavs ilgojas kaisles, kad lūpas mazliet pavērās, elpai maziem riksīšiem skrienot ārā un iekšā... Man patīk Tavas puspievērtās acis un sviedru pilieni uz pieres, tik vienkārši tomēr tik skaisti. Tavs vēders ir burvīgs un krūtis, lai arī dienā Tu pārdzīvo un vēlies tās pārveidot, es mīlu, jo tās ir Tavas, jo pieskaroties Tu notrīsi.

Tikai viens jautājums neliek man miera, kāpēc Tu tik tāla...

Zem riteņiem pazib dzīvie

Samalti gaļas salātos

Ko pasniedz ceļmalas krogā

Pie pusdienu galda