Vēstures grāmatā, zem putekļu kārtas

Pieskārieni apglabāti

Aizmirsts it viss

Vien ierakstīs cerībā

Ka kādreiz to atvērs

Un izlasīs...

Lēni, glāstoši, bailēs pašas no savas uzdrošināšanās skart, viņas piekļāvās strauji un karsti, saprāta atrautas lēni atlaidās, lai pēc mirkļa piekļautos un tad skrietu prom. Pamodies nesaprast vai sapnis, vai tiešām viņas bija ciemos, vai tiešām divas skaistākās acis tuvojās, lai bēgtu? Sētu kārdinājumu, iekāri, bailes un naidu. Mīlestība esot akla. Tā skandē puspasaules. Tomēr kas ir mīlestība, vai viņa līdzīgi taisnīgumam - Temīdai var atļauties būt akla?

Mīlēt nozīmē redzēt visu, redzēt cilvēku patiesās krāsās pat blāvajā mēnesgaismā. Redzēt ne tikai skaisto ķermeni, izbaudīt maigo ādu un pieskārienus kaisles brīžos. Bet jāmīl arī otra cilvēka savtīgais ego – „Es". Jāpieņem otra bailes, kaislības, sāpes un neprātu, jo bez tā nav otra cilvēka, tad ir tikai sapnis par ideālu, kurš izplēnē kopā ar rīta rasu...