Uz deguna uzpilēja zivs....

Tur nebija nekā, tik vien kā otrā, vai trešā redzēšanās, vienā un tai pašā krogā, tikai šoreiz pie viena galdiņa, sarunas noritēja starp trim cilvēkiem, par bezjēdzīgām tēmām. Mana roka bez atļaujas uzgūlās uz viņas ceļa, un nekautrīgi sāka iepazīt gurnu iekšpus, zeķes maliņu. Tikai vienam jautājumam bija kāda nozīme, vai pie viņas vai manis... viss pārējais maznozīmīgs.... Viņas dzīvoklis, bezsarunas, koridors, skūpsti....

Pavasaris...

Vai es pēc Tevis skumstu? - Noteikti!

Vai es Tevi gribētu atkal? - Varbūt!

Vai es Tevi pieņemtu atpakaļ? - NEKAD