Divdesmit latu dāvanu karte bija aizķērusies, un nepieciešamība pēc džempera, rezultāts – „Fuko Svārsts” [Umberto Eko], „Hipokrātiskie raksti” [izlase]... Kādam laikam būs ko nēsāt...

Viņa pieglaudās, brīžiem mūsu skatieni pieskārās, bet tajā visā bija tikai nojausma... Par ko? Par iekāri, par mazliet tuvības, bet tai pat laikā kā pusaudža gados iekšējas šaubas, neziņa... Vai tikai nekļūdos, varbūt kas pārprasts...

Tukša šoseja, pat zaļos vīrus vairs nemana, laikam atpūšas pirms rīta cēliena.. Klusums, jo radio ir izņemts, lai liktu jaunu, tomēr vēl nav... Pusaprautas sarunas... Tās pašas sajūtas..

 Klusa lavīšanās mājā.. Krāsns un bērnišķīgais prieks par to, smaidi un atkal mazliet kautrīgas sarunas par neko... Un vēlēšanās viņu pieglaust sev klāt, nevis lai mestos virsū kā nogribējies ķēms, bet tā vienkārši, sajust mulsumu, sajust viņas smaržu....

Īsi svārki un zeķes, nevis zeķubikses, ar kurām ir šausmīgi jānopūlas... Zeķes var pa vienai lēni vilkt nost, bet neprotos, esmu pārāk satraukts... Viņa ir burvīga, kautrīga... steidzas zem segas, kaut tā vien gribas lūkoties.. Vaigu bedrītēm, kaklu, maigajiem pleciem, pilnīgajām krūtīm un pašiem krūšu galiņiem... Un vēderiņš... Nav kā vairumam kad gandrīz vai uz iekšu ierauts, bet tāds mazs, mazītiņš maigs vēderiņš ar  nabiņu... piekārties ar lūpām... gurni...