Bija reiz „attiecības” kurās īstenībā nekas nevienoja… abi domājām par sevi, nebija svarīgi vai sāpina vai nesāpina.. domu apmaiņa tādēļ bija patiesa un skarba…Viņai patikai dejot, man vērot kā Viņa ar savu viskija glāzi vienatnē izbauda mūziku… šad un tad mūsu acis sastapās un mēs uzsmaidījām… pēc pusnakts nogādāju Viņu mājās, dažreiz paliku pie Viņas, bet bija reizes, atvadu skūpsts un tad braucu mierīgi uz savam mājām..

Mēs runājām par visu – kino, grāmatām, cilvēkiem, mīlestību… Tomēr tā it kā tas mūs neskarto…

Vienīgais kopējais bija „dzīves jēga” – viskijs, to mīlējām un joprojām mīlam abi…

Jā, un tad vienu vakaru saņēmu ziņu – labāk šķiramies tagad, jo vēlāk būs sāpīgāk… Pēc pāris gadiem pajautājot, kas tās bija par muļķībām, viņa atbildēja – tu esi cool, es nezinu ko gribu un lidoju divus metrus virs zemes…

Vēl tagad šīs divas frāzes nesaprotu, no kā tā vajadzēja nobīties? Ne kopā dzīvot, ne pat katru dienu stulbi skatīties acīs negribēju, ir pilnīgi skaidrs, ka katram no mums ir savas intereses, savi draugi, savas skumjas, ar kurām gribam palikt vientulībā dažreiz, bet vai tāpēc ir jāaizbēg no visa pārējā?

Varbūt vainot stereotipus, kas mums kopš dzimšanas ir ieaudzināti, par attiecībām, precēšanos un vēl, protams, pirmās mīlestības sāpes, nespēja vairāk ļauties, neticība jau tikko sajūtam vairāk kā vienkāršas simpātijas.. Kad ir sajūta muguras smadzenēs, un mazsvarīgs kļūst mazliet nepareizais deguns, pupa uz pieres un sēžamvietas, ģērbšanās stils… kas vienkārši gribas būt ar otru cilvēku kopā…

Patīk visu mums sarežģīt un ticēt, ka ir iespējams nodzīvot dzīvi bez sāpēm… naivi…