Gribas uzrakstīt ko patiesu, kā tas ir vai bijis īstenībā, bet raksti neļaujas būt vienkārši patiesi, tiem patīk sevi izpušķot, kādu padarīt par varoni, kādu par ļaundari. Pat ja runa iet tikai par diviem klaidoņiem, kas sastrīdas pie pudeles nenosakāma skaidro saprātu aizskalojoša šķidruma.

Gribas par sevi pateikt patiesību, bet meli vien nāk ārā. Gudri cilvēki to sauc par masku. Bet vai tā ir maska, tas ko mēs sev no rīta uzliekam, dienas laikā nomainām vismaz pāris reizes vadoties pēc esošajiem apstākļiem. Galvenais kurā brīdī ir maska, un kurā brīdī ir bez izteiksmes patiesība, seja bez maskas.. Vai tāda maz ir iespējama?

 
Nezin vai mīlējoties [nodarbojoties ar sexu] mums arī ir maska? Vai tai brīdī, kad pārņem fiziskais orgasms uz sejas ir maska, vai tā sviedru slīdības iespaidā noslīd un mēs esam ar savu neglīto [dažiem varbūt glīto] seju? Vai tas ir vienīgais mirklis dzīve?
 
Un aktal nepateikt neko
Tik sapņot cerībās
Uz kusuša sniega kupenā
Sniegavīru no dubļiem celt
Un cerēt ka kādreiz varbūt..