| |
[Feb. 23rd, 2004|10:02 pm] |
| [ | Current Mood |
| | laimīgs | ] |
| [ | Current Music |
| | Sepultura - Mass Hypnosos | ] |
Šodien manu sirdi sildīja sabiedriskajā transportā redzētā meitene!! Skaista meitene, bet tik tukšām acīm un vienaldzīgu neko neredzošu sejas izteiksmi, ka mana fantāzijā veidojās viņas dzīve, jeb precīzāk tikai viens moments no viņas dzīves, kurā kāds Ujebānisma pielūdzējs, piekopējs bija izdarījis ar viņu visu iespējamo un neiespējamo. Bet šoreiz nerunāsim par Ujebāni, bet paliksim pie vientuļās meitenes, kas man tā iepatikās un kurā raugoties mana sirds vai priekā gandrīz vai apstājās!
Šī maigā sejas āda, šīs skaistās tumšās acis, burvīgās lūpas un ne īpaši garie mati... Un tukšums, sāpes, neziņa, nespēja noticēt, ka ir izmantota, pamesta, nenovērtēta... Vienīgais tuvai bija koktēlītis viņas rokā, ko izdzēra ļoti strauji... Alkanos tas remdē mūs, jo visu citu cilvēku vienaldzība bija nepārprotama. Tiem bija savas problēmas un kā jau īsti Ujebānisma neapzinātie piekritēji viņiem bija maz bēdas...
Ik pa laikam meitene vērās mobilajā, sūtīja izmisīgas īsziņas... uz kurām saņemtās atbildes raisīja vēl lielāku sāpi viņas sejā... Likās ka viņa pat nebija tālu no raudāšanas... Tā arī viņa izkāpa raugoties telefonā, cerot uz brīnumu, kas nekad nenotiks...
Pat ne man tik bieži gadās redzēt tik jaukas sarkanacainu nogribējušos ujebāņu darbu rezultātus. Patiešām, es jums saku, mana sirds šodien ir prieka pilna.
Tik maigs un reizē mulsinoši vārs
Tai vakarā bij smaids Tavs
Tas nevēstīja mīlestību
Tam apskaidrības skumīgums
Un promejošā miers |
|
|