|
May. 24th, 2007|10:47 pm |
|
Beidzot palicis tikai klusums. Mēs ar to esam labi draugu. Var teikt pat tā - klusums ir labākais draugs. Tas saprot un netraucē, sēž blakus un klusē, ļaujot atmiņām riņķot smadzeņu rievās. Aizvērtajās acīs zib atmiņu tēli, grēki un jūtas, bet varbūt bezjūtība. Nav nepieciešams būt vecišķam sirmgalvim par dzīves gudrām un tukša prieka pilnām acīm, lai gremdētos atmiņās. Pietiek, ka ir šādas atmiņas un prieks, ka vēl spēju domāt. Lai ar katru mirkli gandrīz fiziski jūtu, ka domu lidojums arvien straujāk tuvojas neizbēgamajai saskarsmei ar zemi. Ieurbjoties tajā paliks ikdienišķa stresa pārpilns cilvēks, bez lidojuma sapņa. Varbūt vienīgi saglabāsies tie sapņi, kuri piesieti pie zemes līdzīgi gaisa pūķim maza bērna rokās – lido, raustās, bet prom netiek. |
|