Tu biji mans klosteris

Es mūks tajā

Bez veldzes dzinies

Ievērību tavu gūt

Nu aizeju klusi tuksnesī

Lasīt un sēt

Smilšu graudus vējā

Vakarnakt redzēju dīvainu sapni, mūks, bet Tu klosteris, kurā pielūgsmes pilns dzīvoja mans gars. Vienkāršībā un askētismā ritēja diena pēc dienas,  daudzas stundas gūstot prieku no sarunām (lūgšanām) (p)ar Tevi. Cītīgi kopjot augļu dārzu iztikai, vai klusā nostūrī ganot bariņu paplukušu kazu, vienmēr dziļi aiz acu zīlītēm bija paslēpies Tavs tēls, šķīsts un skaists, ar piekārtu zīmīti nesasniedzAmība. Tas nebaidīja, tikai tuvināja. Atturēja no kārdinājumiem, ļāva dzīvot un priecāties par to kā viss iekārtots, ka fiziskās vēlmes zaudējušas nozīmi, varbūt tikai reizēm pamostoties, kopā ar vīnu un klusu, gandrīz nemanāmu čukstu no Tavām lūpām – gribu mīlēties..

Tā Tu pamodināji mani sen aizmigušo uz pāris dienām. Bet līdzīgi kā ubags pierada pie bada un neregulāra uztura, tā pieradu pie Tevis sūtītajiem kārdinājumiem, turējos pretī, nepieskaroties.

Naktīs tikai, kad kārdinājums ir izgājis sēt nemieru cilvēku sapņos, dažreiz atļāvos sapņos grēkot, iedomājoties Tevi un pieskārienus Tev, pie smaida, acs plakstiņa, muguras izliekuma. Sajūtot Tavu siltumu izskrienot cauri pirkstiem, un līdzīgi kā elektriskā strāva tas pārņēma visu būtību, liekot drebēt, un aizmirsties. Tomēr saņēmos, modos un atguvu varu pār vēlmēm, jo nav vietas tiem, sapņiem, kuri liek domāt par Tavu smaidu, un maigajām gurnu aprisēm, un mazo tikko jaušamo vēderiņu zem bieza džempera.

Tad sapnis mainīja krāsu, viss kļuva tumšs ap klosteri, un paverot vienmēr tukšās celles durvis ieraudzīju Tevi un svešas rokas uz Taviem gurniem...

Klosteris nodega...