snu

Raugies aukstāk

Raugies pretī laternām

Uz ielas stūra klusām

Tās līdzīgi kā vilšanās

Vien vilšanās

Par zvaigznēm debesīs

Raugies draugs pret zvaigzni vienīgo

Kas tevi vienaldzīgi silda

Sēj māņus dvēselē

Un ilūzijās prātu nogremdē

Raugies draugs, lūk, soliņš ielas vidū stāv

Kur mīlētāji sēž

Tie skūpstus dāvā

Līdz tiem ilūziju sniedz

Bet neraudi

Mums ielas malā

Vēl ietves kante vēlēta

Kur piemesties un sāpes

Līdz lietus ūdeņiem

Pa notekām uz jūru pludināt

Kā bērnība

No avīžu skrandām

Un basām kājām

Sapņu kuģus pludināmām