radu

pierakstīju vienu dienu kladē:

esmu ticis par tālu, bet tā man tikai vienmēr šķiet,
jo īstenībā vienmēr var tikt tālāk un tas man draud un spiež

es nekad vairs nespēšu sadzīvot ar savu stāvokli un izvēlēm
es nespēju vairs sevi pieņemt
es nespēju

esmu slimnīcā
ja skaitīšos pietiekoši kritiskā stāvoklī, tad rīt tikšu stacionārā
laikam jau labi, ka aizmirsu paņemt zāles, citādāk es te uz vietas viņas sadzertos no garlaicības

man bija daudz ko teikt un stāstīt
bet tas sāk izzust no mana prāta un iesūkties manī
un runāt vairs nav ko un negribas
un esmu atstāts ar savu slapjo, sapelējušo smagumu
viens sevī

"I crave being understood
but regret opening up"

man šodien teica, ka man piestāv būt par veģetārieti

-cmon saņemies
-ej dirst

es zogu
lietas, laiku un prieku

šodien raudāju. jūtos, ka kāds ir nomiris. kā mana vectēva bērēs.
un tad es sapratu, ka vienkārši es pats jau esmu nomiris.

labāk ir justies vientuļi tad, kad tev apkārt nav citu cilvēku.
bet man ir. man ir ģimene un draugi, bet es esmu vientuļš.
es esmu viens šajā pasaulē.
viens pats.