(no subject)
Oct. 30th, 2025 | 01:19 pm
From:: snikers
ar nāves gadījumiem savā dzīvē esmu saskārusies maz.
kad mamma pastāstīja, ka nomiris vectēvs, es to nespēju iztēloties. pat drusku tā kā smaidīju vai gribēju smieties. kā tā cilvēks var vienkārši ņemt un nomirt parastā darba dienā? atceros, ka tajā dienā man bija jābrauc uz mūzikas skolu. šķiet, ka prātā bija izveidojies kaut kāds priekštats no filmām vai stāstiem, ka tad, kad tu to uzzini, tu sabrūc. es tā nemācēju. likās, ka sevi jāspiež būtu raudāt. cik atceros, nekad nemaz ārā nenāca. likās, ka dzīve rit uz priekšu un es nespēju tās sēras izjust. tikai daudz par to domāju. kad braucām uz bērēm, es to sajutu. kad stāvējām pie viņa zārka, manī kaut kas uzsprāga un es nevarēju pārstāt raudāt. man škiet, ka mani par to pat sāka kaunināt, ka nu jau ir par traku. man laikam bija 9 gadi.
pagājušajā gadā negaidīti nomira Brabuss. viņš bija jaunāks par Riksi. laikam pie durvīm bija pēkšņi nokritis. tētis ļoti pārdzīvoja. mamma stāstīja, ka klausulē varēja dzirdēt, cik tētis bija izmisis. pēc tam viņš stāstīja, ka viedpulkstenis ilgu laiku rādījis paātrinātu sirdsdarbību. Brabuss bija liels suns un miris jo īpaši smags. domāju, ka Riksis arī pārdzīvoja, bet vēljoprojām neko nezinu par to, kā klātesošu cita dzīvnieka vai cilvēka nāvi uztver suņi. bet atceros, ka tētis stāstīja, ka Riksis kādu laiku kļuva mierīgāks, skumīgāks. Brabusu apraka turpat pagalmā. Riksis pirmās reizes centies viņu rakt ārā. tad Brabusam pa virsu uzlika smagus akmeņus. Atceros, kā Brabuss maziņš turēja galvu uz dīvāna malas, kā gulēja ar izbāztu mēli un rūca kā lauva, atstāts verandā.
vēlāk tētis paņēma Doru, lai Riksim nebūtu tik vientuļi. un Riksis jau arī kļuva vecs. Dora ir tik skaista, gudra un uzticīga. tikai tētis viņu, protams, nemācīja. tā nu viņa izauga tā, kā mācēja. ārkārtīgi uzticīga un mīļa, sekos tev visur, liks purniņu uz klēpja, laizīs asaras un gulēs blakus. viņas labākā dienas daļa ir tad, kad kāds ir ārā ar viņu, kad var doties garās pastaigās pa mežu un spēlēties. Dora spēlēsies visu mūžu, tāpat kā Riksis. Riksis atkal atvērās. beidzot viņam bija kāds, ar ko spēlēties. Dora pieauga ātri. Bija pagājis varbūt pusgads un viņa škita tik liela. Tad kādu laiku neciemojāmies un, kad atbraucām, škita, ka viņa sarāvusies. ne tievāka, vienkārši... mazāka. Likās tik dīvaini. tētis vienu brīdi teica, ka viņai sānā kaut kāds bumbulis, satraucās ka bruka. kad atbraucām, es brīnījos, teicu, vai tiešām tā ir viņa? tāda pavisam citādāka. tētis, kā jau vienmēr, neko neatbildēja. pagāja vēl kāds laiks. es gulēju diendusu mājas otrajā stāvā pie atvērta loga un nejauši saklausīju vecāku sarunu ar brāli. viņš izteica to pašu izbrīnu, ko es par Doru. izrādījās, ka Dora bijusi stāvoklī.
Riksi ņēmām omei, bet, kad jau braucām pakaļ, viņa pārdomāja. paturējām sev. kādu laiku dzīvojāmies. neatceros, kā būtu pavadījuši ar viņu laiku vai gājuši pastaigās. prātā palikusi tikai kucēna urīna smaka un čuru tīrīšana, atnākot mājās pēc skolas. tad bija tā diena, kad tētis esot paņēmis mantas, Riksi un pateicis mammai, ka brauks dzīvot uz mežamāju. es to neatceros, bet jo vairāk atceros, kā mamma par to stāsta, jo vairāk šķiet, ka esmu sev izveidojusi mākslīgu atmiņu par to. tā šķiet tāda plastiska. bērnības atmiņas man ir ļoti blāvas, ik īpaši ar tēti. zinu, ka viņš ciemojās Rīgā, bet ar laiku arvien mazāk. nekad nezvanīja. ilgu laiku es dusmojos, nesapratu, kāpēc viņš tā. man skauda, redzot citas meitenes ar tēti uz ielas. visu bērnību ar tēti runāt man bija trauksme. lielākoties no viņa bija jāprasa nauda lielākiem ieguldījumiem – datoram, telefonam. atceros, kā veselu pusstundu riņķoju pa istabu simtiem reižu sev prātā atkārtojot sakāmo, lai viņam piezvanītu. rokas trīcēja, mute bija sausa. viņš otrā galā jau protams bija ļoti atsaucīgs, gandrīz vienmēr piekrita un nopirka man gan pirmo datoru, gan telefonu. domāju, kāpēc viņš man nezvana? prasīju mammai, bet viņa teica, lai piezvanu pati un parunājos. atceros, ka tā saruna atstāja nepatīkamu pēcgaršu. viņš nemācēja uzdot īstos jautājumus, nelikās ieinteresēts, sarunas kļuva arvien neveiklākas. iespējams, pēc tās reizes pārstāju viņam pati zvanīt. tad tas, ka tētis zvana kļuva tikai par ārkārtas situācijas gadījumu. joprojām pirmais, kas ienāk prātā, ir, ka noticis kaut kas slikts. jo tāpat vien jau viņš nezvana. viņš mani nepazīst, par mani neinteresējas. kad maziņa mašīnā viņam pateicu, ka viņu mīlu, viņš neatbildēja. ar viņu nekad nav bijis ērti. ja kaut kur aizbrauc, viņš šausmīgi krāc, izsaka stulbus jokus vai piedzerās. viņš vienmēr ir spējīgs palīdzēt tikai materiālā ziņā. un tas jau arī ir labi, bet vai to var saukt par tēti? kad mammai nācās tētim zvanīt un teikt, ka tava meita griež rokas un atrodas slimnīcā, viņš piekrita maksāt par ārstiem. man šķiet, ka arī tad viņš man ne reizi nepiezvanīja. kad tas viss gāja uz beigām, reizēm vismaz pajautāja kā ir ar veselību, bet ko, lai es atbildu? ar svešinieku runāt par veselību drusku neērti.
Kad braucam uz mežamāju, es spēlējos ar Riksi, mēs gājām pastaigās, es centos viņu mācīt, kā nu varēju un daudz, daudz ķemmēju. Ja kādu laiku nebiju bijusi, uz sezonas maiņu, Riksis staigāja pinkains.
Kādu mēnesi jau Riksis bija pārstājis ēst un smaidīt, ļoti nokrities svarā un kļuvis lēnīgāks. Riksis, kurš pat no galda bija gatavs vistu nočiept. Mamma bija aizbraukusi ciemos, nopirkusi vitamīnus, mīkstāku barību. Viņš drusku ieēda. Neesot varējis pat kokam pārkāpt pāri. Tētis teica, ka izskatās, ka Riksītim pēdējās dienas, tāds nevarīgs palicis. Es pārdzīvoju, teicu, ka jāaizved pie vetārsta. Viņš noteikti mokās ar sāpēm, viņam vajadzīgs atvieglot ciešanas. Kad tad aizvedīšu, man tagad nav laika, viņš atbildēja. Neizskatās, ka viņam kaut kas sāpētu. Es savus pārdzīvojumus jau biju izlikusi pirms vairākiem gadiem, kad Brabuss bija sācis Riksim brīžiem uzbrukt. Kā jau vienmēr, neviens, protams, neko nedarīja. Tā kļuva par normu. Riksis sāka ikdienā bieži smilkstēt, kļuva ļoti nemierīgs. Bet, kad Brabuss nomira, tāpat gāja rakt viņu ārā. Suns turpinās mīlēt, pat, ja viņu sit.
Aizvakar mamma ar tēti bija runajusi. Tētis teica, ka Riksis neesot nācis pretī, kad atbraucis no darba. Bet esot jau tumšs, viņš neies skatīties, kur viņš ir. Ko mums padarīt? Mēs aizdedzām svecīti. Vakar viņš esot mammai uzrakstījis, ka Riksis nomiris. Viņu apēdis vēzis. Kā viņš to zināja, ja pie ārsta neveda? Man sāp, jo zinu, ka viņš mocījās pēdējās dienas. Jūtos vainīga un bezspēcīga. Manī ir tik daudz dusmu uz tēti, uz manu ģimeni. Es nezinu, kā tagad jūtas Dora. Vai tētis ņems nākamo suni? Vai viņai visu dzīvi būs jāpavada vienai meža vidū? par ko viņiem tas?
kad mamma pastāstīja, ka nomiris vectēvs, es to nespēju iztēloties. pat drusku tā kā smaidīju vai gribēju smieties. kā tā cilvēks var vienkārši ņemt un nomirt parastā darba dienā? atceros, ka tajā dienā man bija jābrauc uz mūzikas skolu. šķiet, ka prātā bija izveidojies kaut kāds priekštats no filmām vai stāstiem, ka tad, kad tu to uzzini, tu sabrūc. es tā nemācēju. likās, ka sevi jāspiež būtu raudāt. cik atceros, nekad nemaz ārā nenāca. likās, ka dzīve rit uz priekšu un es nespēju tās sēras izjust. tikai daudz par to domāju. kad braucām uz bērēm, es to sajutu. kad stāvējām pie viņa zārka, manī kaut kas uzsprāga un es nevarēju pārstāt raudāt. man škiet, ka mani par to pat sāka kaunināt, ka nu jau ir par traku. man laikam bija 9 gadi.
pagājušajā gadā negaidīti nomira Brabuss. viņš bija jaunāks par Riksi. laikam pie durvīm bija pēkšņi nokritis. tētis ļoti pārdzīvoja. mamma stāstīja, ka klausulē varēja dzirdēt, cik tētis bija izmisis. pēc tam viņš stāstīja, ka viedpulkstenis ilgu laiku rādījis paātrinātu sirdsdarbību. Brabuss bija liels suns un miris jo īpaši smags. domāju, ka Riksis arī pārdzīvoja, bet vēljoprojām neko nezinu par to, kā klātesošu cita dzīvnieka vai cilvēka nāvi uztver suņi. bet atceros, ka tētis stāstīja, ka Riksis kādu laiku kļuva mierīgāks, skumīgāks. Brabusu apraka turpat pagalmā. Riksis pirmās reizes centies viņu rakt ārā. tad Brabusam pa virsu uzlika smagus akmeņus. Atceros, kā Brabuss maziņš turēja galvu uz dīvāna malas, kā gulēja ar izbāztu mēli un rūca kā lauva, atstāts verandā.
vēlāk tētis paņēma Doru, lai Riksim nebūtu tik vientuļi. un Riksis jau arī kļuva vecs. Dora ir tik skaista, gudra un uzticīga. tikai tētis viņu, protams, nemācīja. tā nu viņa izauga tā, kā mācēja. ārkārtīgi uzticīga un mīļa, sekos tev visur, liks purniņu uz klēpja, laizīs asaras un gulēs blakus. viņas labākā dienas daļa ir tad, kad kāds ir ārā ar viņu, kad var doties garās pastaigās pa mežu un spēlēties. Dora spēlēsies visu mūžu, tāpat kā Riksis. Riksis atkal atvērās. beidzot viņam bija kāds, ar ko spēlēties. Dora pieauga ātri. Bija pagājis varbūt pusgads un viņa škita tik liela. Tad kādu laiku neciemojāmies un, kad atbraucām, škita, ka viņa sarāvusies. ne tievāka, vienkārši... mazāka. Likās tik dīvaini. tētis vienu brīdi teica, ka viņai sānā kaut kāds bumbulis, satraucās ka bruka. kad atbraucām, es brīnījos, teicu, vai tiešām tā ir viņa? tāda pavisam citādāka. tētis, kā jau vienmēr, neko neatbildēja. pagāja vēl kāds laiks. es gulēju diendusu mājas otrajā stāvā pie atvērta loga un nejauši saklausīju vecāku sarunu ar brāli. viņš izteica to pašu izbrīnu, ko es par Doru. izrādījās, ka Dora bijusi stāvoklī.
Riksi ņēmām omei, bet, kad jau braucām pakaļ, viņa pārdomāja. paturējām sev. kādu laiku dzīvojāmies. neatceros, kā būtu pavadījuši ar viņu laiku vai gājuši pastaigās. prātā palikusi tikai kucēna urīna smaka un čuru tīrīšana, atnākot mājās pēc skolas. tad bija tā diena, kad tētis esot paņēmis mantas, Riksi un pateicis mammai, ka brauks dzīvot uz mežamāju. es to neatceros, bet jo vairāk atceros, kā mamma par to stāsta, jo vairāk šķiet, ka esmu sev izveidojusi mākslīgu atmiņu par to. tā šķiet tāda plastiska. bērnības atmiņas man ir ļoti blāvas, ik īpaši ar tēti. zinu, ka viņš ciemojās Rīgā, bet ar laiku arvien mazāk. nekad nezvanīja. ilgu laiku es dusmojos, nesapratu, kāpēc viņš tā. man skauda, redzot citas meitenes ar tēti uz ielas. visu bērnību ar tēti runāt man bija trauksme. lielākoties no viņa bija jāprasa nauda lielākiem ieguldījumiem – datoram, telefonam. atceros, kā veselu pusstundu riņķoju pa istabu simtiem reižu sev prātā atkārtojot sakāmo, lai viņam piezvanītu. rokas trīcēja, mute bija sausa. viņš otrā galā jau protams bija ļoti atsaucīgs, gandrīz vienmēr piekrita un nopirka man gan pirmo datoru, gan telefonu. domāju, kāpēc viņš man nezvana? prasīju mammai, bet viņa teica, lai piezvanu pati un parunājos. atceros, ka tā saruna atstāja nepatīkamu pēcgaršu. viņš nemācēja uzdot īstos jautājumus, nelikās ieinteresēts, sarunas kļuva arvien neveiklākas. iespējams, pēc tās reizes pārstāju viņam pati zvanīt. tad tas, ka tētis zvana kļuva tikai par ārkārtas situācijas gadījumu. joprojām pirmais, kas ienāk prātā, ir, ka noticis kaut kas slikts. jo tāpat vien jau viņš nezvana. viņš mani nepazīst, par mani neinteresējas. kad maziņa mašīnā viņam pateicu, ka viņu mīlu, viņš neatbildēja. ar viņu nekad nav bijis ērti. ja kaut kur aizbrauc, viņš šausmīgi krāc, izsaka stulbus jokus vai piedzerās. viņš vienmēr ir spējīgs palīdzēt tikai materiālā ziņā. un tas jau arī ir labi, bet vai to var saukt par tēti? kad mammai nācās tētim zvanīt un teikt, ka tava meita griež rokas un atrodas slimnīcā, viņš piekrita maksāt par ārstiem. man šķiet, ka arī tad viņš man ne reizi nepiezvanīja. kad tas viss gāja uz beigām, reizēm vismaz pajautāja kā ir ar veselību, bet ko, lai es atbildu? ar svešinieku runāt par veselību drusku neērti.
Kad braucam uz mežamāju, es spēlējos ar Riksi, mēs gājām pastaigās, es centos viņu mācīt, kā nu varēju un daudz, daudz ķemmēju. Ja kādu laiku nebiju bijusi, uz sezonas maiņu, Riksis staigāja pinkains.
Kādu mēnesi jau Riksis bija pārstājis ēst un smaidīt, ļoti nokrities svarā un kļuvis lēnīgāks. Riksis, kurš pat no galda bija gatavs vistu nočiept. Mamma bija aizbraukusi ciemos, nopirkusi vitamīnus, mīkstāku barību. Viņš drusku ieēda. Neesot varējis pat kokam pārkāpt pāri. Tētis teica, ka izskatās, ka Riksītim pēdējās dienas, tāds nevarīgs palicis. Es pārdzīvoju, teicu, ka jāaizved pie vetārsta. Viņš noteikti mokās ar sāpēm, viņam vajadzīgs atvieglot ciešanas. Kad tad aizvedīšu, man tagad nav laika, viņš atbildēja. Neizskatās, ka viņam kaut kas sāpētu. Es savus pārdzīvojumus jau biju izlikusi pirms vairākiem gadiem, kad Brabuss bija sācis Riksim brīžiem uzbrukt. Kā jau vienmēr, neviens, protams, neko nedarīja. Tā kļuva par normu. Riksis sāka ikdienā bieži smilkstēt, kļuva ļoti nemierīgs. Bet, kad Brabuss nomira, tāpat gāja rakt viņu ārā. Suns turpinās mīlēt, pat, ja viņu sit.
Aizvakar mamma ar tēti bija runajusi. Tētis teica, ka Riksis neesot nācis pretī, kad atbraucis no darba. Bet esot jau tumšs, viņš neies skatīties, kur viņš ir. Ko mums padarīt? Mēs aizdedzām svecīti. Vakar viņš esot mammai uzrakstījis, ka Riksis nomiris. Viņu apēdis vēzis. Kā viņš to zināja, ja pie ārsta neveda? Man sāp, jo zinu, ka viņš mocījās pēdējās dienas. Jūtos vainīga un bezspēcīga. Manī ir tik daudz dusmu uz tēti, uz manu ģimeni. Es nezinu, kā tagad jūtas Dora. Vai tētis ņems nākamo suni? Vai viņai visu dzīvi būs jāpavada vienai meža vidū? par ko viņiem tas?