radu -

reiz rakstīja sieviete
viņai piederēja brīnišķīgi teksti
viņa tos dzemdēja un auklēja
viņa ietērpa tos rozā kombinezonos
un lika tiem šļūkt no tuvējā kalna
ar zaļiem plastmasas maisiņiem
viņa vienmēr aizmirsa tiem uzvilkt šalli
un reizēm arī cepuri

viņa prata ar tiem apieties
bet nekad tiem nerādīja pasauli
ja neskaita tuvējo kalnu
vai īpašo gadījumu būvniecības veikalu

tekstiem bija vai nu nogriezts skaļums
vai labākajā gadījumā
tie skanēja pēc spalgas čerkstoņas
vai būkšķiem, kas līdzinās karam
kā sēcoša vecene,
kas tiek smacēta nost

tie bija traki skaļi
reizēm, kad tie nemaz nebija blakus,
viņa tos dzirdēja atbalsojamies
uzmācīgajās domās

viņai vajadzēja visu dienu, lai sagatavotos,
izskaitītu atbalss sitienus
un 10 minūtes elpas pirms izelpas
lai sagatavotos
viņai vajadzēja tik daudz laika

tas visus kaitināja
neviens to nevarēja izturēt
tomēr idejas atzina par intriģējošām
labākajā gadījumā kāds tika pie melnraksta
bet nekad viņu nebija dzirdējis lasām

jo bija bail,
ka tas viņu nosmacēs
ka viņa to neizturēs
tādēļ viņa nekad savā mūžā
tekstus neizlaida pasaulē