radu - September 16th, 2024

mani kaitina cilvēki, kuri visu laiku aizbildinās ar darbu un darāmo, kad jāparūpējas par sevi.
mani kaitina, ka mamma saka, ka viņai neesot laika pieteikt vizīti pie ārsta. "es tā nevaru, man vajag pareizo laiku un to un to.
tu vispār saproti, ko saki, man gribas viņai teikt, bet nesaku. es saprotu, ka man tam nav enerģijas un tāpat nav nekādas jēgas. bet katru vakaru viņa tāpat sēž telefonā vairākas stundas.

es nevaru arī izturēt baciļus un putekļus. mani kaitina doma par to, ka pirms divām nedēļām noslaucītie plauktiņi atkal ir putekļos. tā ir bezgalīga jēgšanās.

vakar bija otrā nakts, kad blenzu sienā. tad stūmu sienu, situ spilvenu, gaisu, plēsu un metu papīra bumbas un paņēmo to nazi rokās.

es varēju piedzerties, pierīties, iet vemt, sist sienas, pīpēt, sadzerties zāles vai piespiest to stulbo nazi dziļāk, bet es stūmu to sasodīto sienu un elpoju, jo es nezinu, ko es būtu darījusi pēc tam.

mani kaitina, kā viss iet uz riņķi un kā es visu uztveru.

un prezentēt bija ļoti faking grūti, bet es to izdarīju, bet es gandrīz arī neizdarīju, tādēļ sāku apšaubīt zāļu iedarbību.
un tagad būs jau trešā nakts

kad psiholoģe man sāka atgādināt par depresiju, es no viņas aizbēgu, jeb "paņēmu pauzi".
doma par to, ka man viņa vēl ir un var pasliktināties, mani biedē.
es biju pavisam cits cilvēks, man tagad ir labāk, es sev visu laiku stāstu, bet, kopš viņa to atkal cēla gaismā, es sāku apšaubīd to, ko daru. kopš tā laika, es vairs nesaprotu, vai kaut kas ir normāls vai simptoms.

es gribētu labāk pamanīt mazos, skaistos ikdienas sīkumus, bet tā vietā es pamanu brīžus, kuros viņa atkal glūn. un man ir bail, tikai šoreiz es nevienam to nespēju pateikt.

man ir bail no sevis tāpat kā man ir bail no kara.