October 8th, 2009
nekas man vairs nepatīk. un tā jau kopš septembra vidus, vismaz šitik ļoti.
skolā slikti un nenormāli nomāc kkas vai viss, nezinu. izturos, ka viss normāli līdz brīdim, kad atkal jau sāku raudāt un tā visu laiku.
ar mani ir pagrūti būt attiecībās, jo es jau esmu problēma pati sev.
pēdējā laikā regulāri ar sandru ejam uz humpalām un sāku domāt, ko iesākt ar savu skapi.nav vietas vairs diezko daudz. ar veikaliem tas pats.
man ir jāmācās! un līdz šim katru nedēļu no 1dienas vakara līdz 5dienai ansis bija pie manis, bet sapratu, ka tā vairs nevarēs. par daudz. un nav svarīgā laika sev.
nesajūsmaina ne pa visam vairs piedāvājumi 5dienas vakariem, lai nu kādi tie būtu.
ir tik reti brīži, bet koši, kad man ir patiešām labi, bet par tādām lietām, ko citi nemaz neievērotu vai nejūt. es mīlu rudeni, es smaidīšu, kad kokiem nebūs lapu un es sapņos redzu sniegu.
vakar atkal noskatījos Melno Dāliju. (heart)
skaisti.