Šodien domāju par to, ka pēdējā laikā nerakstu.
NU nē šiet rakstu, bet Tā... nerakstu.
Bail nerakstīt. Uzreiz nāk tāda smakšanas sajūta. Paliek spiedīgi kaklā.
Tā kā kaut kas gruzd- tur iekšā... bet nerakstās.
Neceļās roka, neceļās doma, neceļās mēle neceļās no miega. NO noguruma miega. Jā, jā- varbūt tas ir no noguruma nav jau joks nostrādāt no 7- 30 bez pārtraukuma... katru dienu vismaz 14 h. BEt kas nu zina.
Tāda garīga bedre bišķi. Varbūt tāpēc, ka nav to lādējošo cilvēku tuvumā. Jā es esmu NOkia- es raidu un man ir vismaz 5 dažādi lādētāji.. :D
Visu dienu slaucīju sēnalas no teritorijas... UN pie sevis skaitos par to, cik šis darbs patiesībā bezjēdzīgs... Patiesībā nejēdzīgs darbs. Nav vērts darbu sākt ja to nav iespējams pabeigt vai paveikt kārtīgi. Šis princips totāli atkrīt šajā darba vietā. Sajūta tāda it kā es veltu Sīsifa akmeni.
Es tā aizdomājos, ja nu mani centieni padarīt pasauli labāku arī ir tāds pats "pasākums" kā sēnalu slaucīšana. Ja nu ir tā pat. TU slauki slauki un slauki. ILGI. Pēdējiem spēkiem saslauki. Pat lietū slauki, lai sēnalas nesāktu pūt un smirdēt. UN visbeidzot kad esi saslaucījis kāds pidars ieslēdz atkal kalti un viss sākas no sākuma. Ja nu ar dzīvi ir tā pat.
Tad kāda jēga vispār ko darīt, ar domu atstāt nākošajām paaudzēm, ja pat labi zini, ka tas viss tiks nopostīts un nodots atkal aizmirstībai? Mani biedē doma un tas, ka redzu to, kā neizredzētie paši sevi par tādiem pasludina. Brutāli mēģina atņemt viņiem nepiederošo. Vidusšķira biedē. Pūlis ir pūlis. Šaubos vai mūsdienās var pateikt Vox populi vox DEI (Tautas balss- Dieva balss). Tagad tas skan kaut kā tā Tautas balss Televīzijas balss. Biedējoši. Rīt pēdējā darba diena. Tad jau varēšu relaksēties. Braukšu piektdien uz Jelgavu.
Esmu rūdījies putekļos un grūtībās.
Pierādīju par visām reizēm savai ģimenei. Starpcitu kura šaubījās visvairāk, ka spēju strādāt šādu darbu un palikt tāds kāds es esmu.
Aizrijās visi kam nebija slinkums par manām spējām mēļot.
Ar Dievpalīgu. TOmēr izlasīju Pristupļeņije I Nakazaņije. Man pašam ir sava Soņa. Paldies.

Tags: Ostrovskis- Kā rūdījās tērauds