Biju noskaņojusies jaukam miegam. sagaidīt savu iknedēļas ideālo otrdienu izgulējusies un priecīga. un tad mani sasniedza nakts zvans. Un es vairs nespēju iemigt. Domas ir sastumdījušās čupām un moka mani, ēd mani. Kā var vienlaicīgi ilgoties pēc kaut kā skaista un patiesa, bet tajā pašā laikā pastavīgi apgalvot, ka mīlestība nav radīta man un jūtas kā tādas esmu izskaudusi no sevis?!

es šo cilvēku iznīcināšu. pati negribot. un tieši tāpēc negribu un nevaru iemigt. jo tas nozīmētu pamosties un zināt, ka kāds tagad jūtas tieši tā, kā es pirms gada. un nespēju aizmirst.