Saziemota Linda ([info]sniedze) wrote 8. Jūlijs 2009, 13:27
Vakardien man prasīja - "nu kā tad ir? esi jau pieradusi Latvijā?" un galu galā saruna noveda pie plusu un mīnusu meklēšanas manai eksistencei mājās. Vakardien likās, ka mīnusi vien ir. man nav ko darīt, darba nav.. sēžu caurām dienām viena mājās, turklāt pirmo reizi 2 gadu laikā esmu tik ilgi mājās zem vecāku spārna. manai pastāvībai tas nu nemaz nepatīk, it īpaši kad pat mans vismīļākais cilvēks - tētis - valsts krīzes samazinājuma iespaidā jau ap vieniem ir mājās un sāk koriģēt manu atpūtu. esmu pieradusi mājās būt viena līdz pieciem un dzīvot savā mazajā Nekurzemē. Būšana mājās mani kaitina - ir auksti, nav manu iemīļoto palmu un atpūtas vietu, kā arī nav manu kā-no-filmu piedzīvojumu. esmu izrauta no vietas, kur jutos labāk par labu un kur atstāju savu sirdi (un nejau par mīlestību runāju. bet par to visu, kā mana sirds tur jutās)

un tad šorīt es pamodos .. un īsziņa no mana mīļcilvēka Daigas. un sarakste e-pastā. lūk, tie ir mani plusi, ko sāku ķert jau pēc Jāņiem, kad ar Baibiņu pidžammā dzivojāmies pa gultu un smējāmies par notikumiem, un pat pagaudojām par dzīves izmaiņām. Un, lūk, tagad ikdienas vakari ar Daigu. mani Latvijas plusi ir šie vakari, ko pavadām kopā savos smieklos, vīna slēpšanā un garākās pastaigās .. Un, jā, tā sajūta, ka līdz pilsētai nav tālu, ka manas vidusskolas sirdsdāmas ir rokas stiepiena attālumā.

Man tikai ir jāatrod kā sevi nodarbināt, jāatrod kā nečīkstēt par naudiņas trūkumu un viss izdosies .. aizies. Mana Latvija ir mani cilvēki. es tikai ceru, ka viņi sapratīs, ja mani tik ļoti ļoti sirds vilks projām no mājām - atgriezties ..
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: