vakardien bija lielā kopējā ballīte, kas mirklī kad visi patiesībā pārdzērās pārvērtās par bezjēdzīgu vazāšanos no vienas vietas uz otru, meklējot vietu, kur padejot. Kad daļa no mums beidzot izbeidza savu sirojumu rokbārā Berry blues, vēroju visu no malas un domāju, kuru no šiem cilvēkiem es vēl kaut reizi redzēšu dzīvē. un tieši tajā brīdī mans Turkish Airlines izplanēja no bāra ar vairākiem aliņiem rokās un man par pārsteigumu izrādījās, ka viņš tur piestrādā. Jā, viņš man reiz teica, ka krāj naudu lai ceļotu pa Eiropu. tātad kopā - šis ir jau trešais darbs, kurā viņš strādā.

ap trijiem naktī, pustukšā Kučukparkā ar asarām acīs teicām attā Jiri. šodien tiesa gan vēl viņa tuvākie brauksim uz lidostu vēl pēdējo reizi nosamīļot un nosabučot viņu ..

ap četriem naktī pie druvīm kāds zvanīja. Mans Turkish Airlines 5 stundas pirms viņa eksāmena stāvēja pie durvīm un teica, ka ir sailgojies. Un tā viņš rīta drusku turēja mani cieši savās rokās un es tik blisinājos griestos un domāju - cik daudz spēka vajag lai aizbrauktu uz citu valsti tā vienkārši vienai, un cik daudz drosmes vajag, lai tur atrastu tik tuvus draugus un bonusā vēl arī mazliet iemīlēties. bet visam pāri - cik daudz spēka un drosmes vajag, lai spētu to visu palaist prom.

Un asaras acīs, puņķi pa gaisu.. nu negribās atpakaļ uz Latviju. pat ne drusciņ negribās. Pie brokastu galda arī dzīvokļa biedrene izplūda asarās. skaitam dienas. 10.