tātad - teorija ir sekojoša: cilvēks iemīlas tikai vienreiz, kad pirmo reizi notic (pamatoti vai nepamatoti, tas ir cits stāsts), ka tas otrs cilvēks varētu mīlēt Viņu un aizpildīt to tukšumu, kurš mūsos visos ir.

Bet diemžēl pirmajai mīlestībai ir lemts sagāzties. Tā nu tas ir, tur nekas nav maināms.

Taču tukšums paliek.

Mēs turpinām meklēt to skaisto, kas ir bijis tam cilvēkam, kurš ir spējis parādīt mīlestību un agri vai vēlu mēs to ieraugām kādā, kurā mēs redzam sava tukšuma atspulgu, kas rada sajūtu, ka attiecīgais cilvēks X varēs, jo mācēs, aizpildīt.

Taču tie ir maldi.
Mēs to apzināmies vai nē tas ir cits jautājums.

Nu aptuveni tā.
Man tagad citas domas galvā līdz ar to varbūt neprecīzi noformulēju, bet tā ir aptuvenā doma.