Mēs toreiz dejojām telpā, kas bija pārpildīta ar cilvēkiem, bet eksistējām tikai viens otram. Raudāju es. Un raudāji arī Tu. Jo mēs zinājām, ka tā ir pēdējā mūsu deja, mēs jutām, ka kopdzīve iet nebūtībā, tik pat ļoti, cik mēs abi.
Mūsu pēdējā deja iekļāva mūs apskāvienā, ko es vēl ilgi nespēju aizmirst. Vienmēr pirms miega savā jaunajā miteklī, es jutu Tavu apskāvienu un nemācēju to palaist vaļā.
Un tomēr vēl pirms kāda laika man Kāds iemācīja Tavu dejas-apskāvienu nolikt atmiņu kastē.. un nepārcilāt. Es iemācījos dzīvi bez Tevis un pirmo reizi jutos atvieglota, noliekot mūsu vēsturi pie malas. Tas Kāds aizgāja, bet atmiņu kaste palika zem atslēgas. Jo ir jāiemācās palaist vaļā to, kas ir bijis. Bija jāuzzin, kāda ir dzīve zem citiem spārniem, lai saprastu, ka ir laiks doties tālāk, pat ja Tu vēl aizvien dzīvo pagātnē.
Tu zini, ka tagad man ir Kāds pavisam cits. Tu zini, ka mani tur aiz rokas un ceļ. Bet Tu nezini, kas viņš ir.
Tāpat Tu nezini, ka visas Tavas pēdējās darbības nu jau skar ne tikai Tevi un mani, bet arī Viņu. Jo Tu neatskārt, ka nezinot patiesībā zini, kas viņš ir. Ka viņš noraugās, kā lūzt Tava sirds, kā tā lec ārā ikreiz, kad Tu viņam saki, ka vēl aiz vien mīli mani. Un tad viņš mūk no manis. Viņš jūtas kā nodevējs, bet es kā pēdējā maita. Bet mēs viens otru atradām pēc ilgām pārrunām un meklējumiem. Mēs atradāmies un es kā vēl nekad esmu patiesi laimīga būt man pašai ar kādu kopā, nevis tēlot lelli, kas es neesmu. Es ne vienmēr esmu meitene augstpapēžos, kas vienmēr atskatās skatlogos uz somiņām. Es arī esmu niķīgs bērns, kam patīk neķemmēties un mājas čības.

Bet ir lietas, kurām nav iespējams pavēlēt. Un šī ir taisnība. Tu reiz mani palaidi vaļā.. Vai tā ir cena, ko Tu par to maksā?