Sauļ, tas tik ātri nepāriet.
Reiz, kad sevi visu atdevu kādam, pēc pamešanas mocījos teju gadu. Raudāju, cerēju, domāju, ilgojos.

Vispār,ir daži cilvēki, kas ir tie, kuri spēj ar mums pastrādāt brīnumu lietas - gan debesīs pacelt, gan ellē iedzīt.

Vēl aizvien, ja šo cilvēku sastopu, vai lasu viņa vārdu, skatu darbus, paliek ļoti sērīgi. Tāda kā tukšuma sajūta, lai gan jau pasen esmu labās un mīļuma pilnās attiecībās ar citu.

Tā notiek.
Meklē aizraušanās, kuras Tev liek justies kā sievietei, iekārojamai un interesantai. Tiecies ar draudzenēm. Nelaid garām iespēju iepazīties, jo nevar zināt, ko atnesīs jaunas attiecības.

Bet tām, aizgājušajām, gan nevienas nespēs līdzināties ;) Un tur nav iemesla pārdzīvot - tas jāpieņem.