Viņš parasti no rītiem bija pieglaudies man pie sāniem kā mīļš runčuks. Savukārt es vienmēr ar pirkstu vai nagu galiem braukāju pa viņa roku, kaklu un krūtīm, domādama, par ko viņš sapņo. Tā bija mana svētība - pirmo no rītiem ieraudzīt viņa seju un sajust viņa ķermeņa siltumu.

Un man reiz jautāja - "Kas Tev ir pirmā mīlestība?". Un tad man acu priekšā stāvēja šī ikrīta aina, kad mūsu mīlestība vēl bija nevainīga un bez rūgtuma. Toreiz man šķita, ka šis vīrietis mani turēs savās rokās visu mūžu. Un es biju traki dulla - traki iemīlējusies un sirsniņu daudzumā būvēju sapņu pilis. Turēt, pieturēties un noturēt.

Pirmā mīlestība man nozīmē daudz. Tā ir kaislību vētra, pirmās nopientās sirdssāpju asaras, nenoņemams smaids un es šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Bet pats svarīgākais ir tas, ka pirmā mīlestība man aiz vien pierāda, ka mīlestība tomēr eksistē. Vairs nav tā cilvēka man blakus, un ticiet man - arī negribās, bet ir šī atmiņa par visskaistāko laiku manā mūžā, par mūžīgo lidojumu un bezgalīgiem sapņiem.

Kad es aizgāju, viņš toreiz vēlāk atnāca salijis pie slimnīcas durvīm ar klēpi rozēm. Un mēs tik dīvaini klusējām. Netīri baltās sienās es lēni panēmu rozes un mēs atvadījāmies. Un es vēl joprojām minu - vai mēs izsmēlām viens otru, vai arī mīlestības kamolam beidzās diegs. Un vai nu šis izsmeltais kauss vai arī dzijas nogrieztais gals tajā mirklī bija starp mums. Viss bija beidzies. Tikai divu acu pāri raudzījās viens otram pretī, piesārtuši no raudāšanas.

Un tādos brīžos es nesaprotu, kas ir tas, kas šķir cilvēkus?! Es zinu, ka mīlēju. Es zinu, ka viņš mīlēja. Un es zinu, ka pat pēc diviem gadiem kāda daļa katrā no mums vēl aizvien mīļo viens otru. Bet kas tad nostājas starp diviem cilvēkiem? Kādēļ viņi bēg viens no otra pat tad, ja tas ir tik bezgala sāpīgi? Vai mēs vienkārši vairāk nemākam būt laimīgi?