ak dies nu tiešām nekad nav bijis tā dzīvē. ka jūtos kā kārtīgā romantiskajā kino (nu labi - ziepenē) iesviesta. tikai vīrieškārtas lomas spēlētājs visu laiku mainās. jā, laikam kaut kas tāds var notikt tikai Turcijā. Kad Tu satiec klubā puisi (kuram duvu nedēļu laikā esi 5-6 reizes pastāvīgi netīšām uzskrējusi uz ielas virsū pilsētā, kur bez jums dzīvo vēl 2 miljoni iedzīvotāju) tieši mirklī, kad puisis, kuram iepriekšējā vakarā ejot prom ieslidināji savu numuru rokā, pienāk un saka, ka būtu gatavs zvaigznes no debesīm nonest (viņa gadījumā iemācīties angļu valodu, lai mēs varam aiziet uz randiņu). Tā nu es vakar tiku pie diviem jauniem numuriem un diviem jauniem romantiskiem stāstiem. un nezinu, vai justies skaistai, vai tomēr .. lētai.

ak, jā. atnācām mājās ap pieciem. vismaz pusstundu pa logu vērojām īstu filmu cienīgu ielu kautiņu, trīs policijas mašīnas un kliedzošu mammu (starp citu, tikai tāpēc, ka tur bija mamma, vienu no puišiem neapcietināja. teica, lai ejot pie mammītes.. kikiki). apsēdāmies un sākām apspriest vakarā notikušo. lai vai kā viena no meitenēm iekliedzās un teica: "es beidzot zinu, ko Tu man visu laiku esi atgādinājusi - Kirsten Dunst!!!".

pēdējos divus mēnešus Turcijā vairāk kā jebkad piekrītu Vangažos uz sienas rakstītajam. Dzīve ir kino. vismaz šeit. pavisam noteikti!!!