es esmu tālu. tik tālu, ka biju nolikusi atmiņas par savu ideālo Vinniju Pūku tālēs zilajās.
šodien viņš ne no kurienes atsūtīja man Vinnija Pūka audiogrāmtu. ar piebildi - "pasmaidi". Kas vispār lika viņam domāt, ka es nesmaidu? Un kādēļ viņš tā dara, ja zina ka vasara lāčuka apskāvienos man maksāja sirds pazaudēšanu?!

un tagad tinu savus ierakstus no paša pirmā. savus "aukstos čukstus" es veidoju kā vietu, kur pierakstīt katru manas mazās mīlestības rindu. Un atceros tos vasaras rītus, kad cēlos 5:30, lai ietu uz darbu, bet vienmēr zināju, ka vakarā manas rokas ievīsies viņa vai arī es sūtīšu vismīļāko īsziņu, par to, kāda mana diena ir bijusi, domājot par viņu. tā bija skaistākā mana vasara. un pirms tam tā bija mana skaistākā ziema.

un lai tā arī paliek. Man ir ļoti labi tagad te, kur es esmu. ne tikai vietā, bet arī sirds apstākļos - esot tālu no visiem, neieliekot sirdi ne cilvēkos, ne notikumos. bezgala labi. un es negribu atpakaļ.