Ziemassvētku gaidīšanas ceļā pazaudēju savu vismīļāko cilvēku - brāli. jau otro dienu nerunājam un šoreiz tā nav rotaļa vai bērnības kašķis, kas beidzās ar čību mētāšanu. Šoreiz ir pa īstam un es nezinu, vai tā aizskārtā māsa manī spēs piedod par to, ka tieši viņš ir tas, kurš mani laikam pazīst vismazāk no visiem maniem līdzcilvēkiem.

Priecīgus Ziemassvētkus
ho ho ho

un jā.. izslēdzu telefonu, nobrucinu tiltus un aizbraucu uz Somiju.
uz pāris dienām es padzīvošu tikai sev, jo tā apkārtējo cilvēku sajūta smacē mani. Es pēdējo trīs mēnešu laikā daru daudz kļūdas, bet, ja tās dara mani laimīgu, tad kādēļ gan nē?

es zinu, ka teiksiet, ka citu cilvēku viedoklis ir mazsvarīgs. Tas tāds bija, kad mana oranžā profila statistika sasniedza 94 skatījumu atzīmi un pārmetumus es saņēmu tikai no cilvēkiem "no malas". Bet kad mīļcilvēki sāk uzskatīt tevi par to, kas Tu neesi un šķiet, ka visu šo gadu laikā esmu vienkārši skrējusi ar pieri sienā, rodas sajūta, ka, jā, nekas cits neatliek kā vien tiltu sadedzināšana un noslēpšanās sniega zemē.

Mēs ar B. un D. šovakar, rīdien un parīt smiesimies. daudz. un es apsolu aizmirst Latviju uz tieši trīs dienām un nedomāt ne par ko, kas man šeit palicis.