nu jau trešo nakti zem divām segām. auksti vienai

es reti kad dusmojos un man vēl retāk gribās kādam iespert.
Bet tam vīrietim, kas man trolejbusā 20 minūtes aiz muguras tīrīja savas zobu spraugas ar to briesmīgu troksni, biju gatava laiski iespert starp kājām un iedot zobu bakstāmo kociņu

šodien attapos neķemmētiem matiem starp milzīgu bardaku dzīvoklī. nedēļu neesmu kārtojusi māju. tagad .. tagad es nevienu negaidīju. sapurinājos, iegāju dušā, saziedos, saķemmējos un sakārtoju māju, aizdedzinot vīraku un uzpilinot uz lampas aromātisko elliņu.

ar katru dienu arvien priecīgāk.

kad gāju ierastajā apgaitā pa stradiņslimnīcas māju korpusiem, ievēroju vienu konkrētu lapu. es nezinu, kas mani piesaistīja visvairāk - vai spilgti dzeltenā krāsa vai arī fakts, ka tā vienmuļi gulēja peļķē. katrā ziņā - es to pacēlu un noliku zālītē.. pie pārējām.

Tagad gaidu draudzeni atbraucam un zinu - mani arī pamazām noliek pie šīm "pārējām lapām". Es atkal iejūku pūlī un atgriežos. Lienu ārā no čokura un zinu, ka manos visgrūtākajos brīžos man būs apkārt cilvēki, kam es neesmu vienaldzīga.
es zinu, ka uzsākot savu kārtējo cīņu tajā pašā liktenīgajā nodaļa, zem tā paša daktera rokas, es iemigšu laimīga. par spīti visam, man ir daudz vairāk nekā pārējām "lapām, kas vientuļi guļ peļķē, līdz kāmēr kāds tās paceļ"