alcoholic  uzsāka vielu pārdomām.

Un te nu es sēžu pie balkona malas, skatos, kā vējš dzenā lapu un domāju, par to, kas ir laime.
skaidrojošā vārdnīca piedāvā sekojošo: "Laime ir dziļa apmierinātības un prieka izjūta; apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa."
un te nu rodas nākošais jautājums par cilvēku vērtībām un to, kas viņu izpratnē ir "apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa".
Katrā ziņā mana laime slēpjas vienkāršās cilvēciskās attiecībās, es alkstu pēc tām. Ja man blakus ir mīļots cilvēks, vai kārtīgs drauga plecs, es zinu, ka esmu laimīga. es esmu laimīga mājās, kad mamma uzcep ābolu pīrāgu, vai kā es redzu, kā manu vecāku sirmie mati izslīd caur maniem pirkstiem un es zinu, ka mīlēšu šos cilvēkus līdz mūža galam un vēl vairāk.

Bet kādēļ es nesaku skaļi, ka esmu laimīga? Jo man vienmēr sanāk laimes sajūtu pazaudēt uzreiz pēc izrunātajiem vārdiem. un tā ir vienmēr - es pazaudēju to, ko nosaucu par savu laimi.
Katrā ziņā - es gribētu būt tik patiesa būtne, lai tā lapa aiz loga mani padarītu laimīgu. Lai man nav jāskumst par pašreizējo vientulību vai naudas maka iztukšoto saturu. es gribu būt laimīga par to pašu neko.