Saziemota Linda
14 Septembris 2008 @ 02:30
 
Nav atvadu. visi cilvēki ir atrodami. pēc dienām, pēc mēnešiem un pēc gadiem
reiz es atvadījos no Tevis. un pazaudēju. izdzēsu visus tiltus aiz Tevis un sevis. noliku to pēdējo sniegu nebūšanā, kad mājās pārnestā sniega pika izkusa. bet es vienmēr zināju, ka reiz es atkal būšu Tava un mūsu sniega čuksti un slepenie skūpsti atgriezīsies.
es aizmuku, uz citu zemi. es pazaudēju zemi zem kājām, bet iemācījos lidot.

Nav cilvēku, kas bijuši dārgi, bet aizgājuši nebūtībā. viss paliek mūsu atmiņas, bet galvenais - cerībās atkal satikt un vēl kaut uz mirkli sajust to rīta burvību, kad celies un smaidot saki "labrīt". Toreiz es nemācēju Tevi nosargāt. es nemācēju Tavi saukt par savu vismīļāko. toreiz es biju ietiepīga skuķe, kas aizmuka, jo nejutu Tavu klātbūtni.

Ir laiks, kas sadziedē rētas. Bet man laiks zemē, kas mani paverdzināja un iztukšoja, pierādīja man tās stiprās sajūtas, kas slēpās tajos ledus aukstajos sirds nostūros. Jau tad, skatoties zvaigznēs un radot savu pirmo dziesmu, es zināju, ka esam radīti viens otram - kaut vai tikai dienai, kaut vai tikai mēnesim.


Es toreiz solīju vairs nekad nebūt Tava, jo tā sabradātā sirds sāpēja kā vēl nekad. neatbildētās vēstules, sūtītās dziesmas un nakts kliedzieni pēc Tava pieskāriena man maksāja vairāk nekā es spēju panest uz saviem pleciem.
Bet tagad es no nulles atkal esmu uzkāpusi debesīs. Jo es zināju, ka Tu vēl kaut kur esi. ka Tu gaidīsi mani jebkura tukšuma priekšā. Jo es toreiz redzēju, kā Tu staro, kad esam līdzās. es zināju, ka Tu arī jūti.

Tagad es staigāju Tavās čības.
un gribu, lai zini, cik es patiesi jūtos, kad domāju par Tevi
<3