end ai fīīīīīīīīīīīīīīīīl sou gūd!
pamodos no vislabakā sapņa.. savu stundu līdz darbam es visu laiku domāju par to. Un smaidīju. Es redzēju sapnī Tevi. Tavas lūpas mani skūpstīja ar vēl lielāku kaislību, un es zinaju, ka Tavās rokās es palikšu uz ilgu.
Man bija sarkana vējā plīvojoša kleita un basas kājas. Tu biji ietinies segā, un mēs sēdējām pļavas vidū.Es skaitīju pienenes, bet Tu smējies par mani, kad es netiku tālāk par divdesmitdivi. Jo Tu zini manas vājības, un Tu zini, cik ļoti man patīk divi un divi kombinācija. Un, ja būtu pa manam prātam, viss uz pasaules būtu pa divi. Vai divreiz pa divi. vai divi un divi. kā divdesmit divi.

es zinu, ka drīz Tevi satikšu. Aiz Rīgas rūkoņas es jūtu, kā tuvākajās dienās Tu atbrauksi un izkausēsi manu ledusaukstumu ar savu silto smaidu un pavisam, pavisam karsto sirdi.

man šķiet, ka es vietējiem paliksu atmiņā kā meitene aiz restēm

(man pie darba ir nostūris ar restēm, aiz kura ir mājīgs krēsls, uz kura es pavadu savus vientulības brīžus)