šoreiz es nejūtu, šoreiz es zinu un redzu, kā nebūtība ir pietuvojusies manu durvju priekšā. šoreiz šaja visā prāta un aizsargmūru bija tik daudz, ka tagad es skaidri un gaiši redzu Tevi nebūšanas priekšā. Bez vārdiem, ar sajūtām mēs šo brīdi abi saprotam un ļaujamies. Lai paliek kā bijis. Lai novīst pēdējais kaislību zieds un ļausimies pazust viens otram.
Man Tevis trūks. Es vēl un vēl atskatīšos, vai Tu kaut kur man neseko. Bet tas arī viss.


Tukšiem vārdiem un darbiem nepieķeros. Zinu, ka tas, kas bija starp mums bija vairāk nekā pa īstam, taču tieši tāpat šis "vairāk nekā pa īstam" bija skaists ziepju burbulis, kas pārsprāga vienkāršā klusumā un saprašanā.

attā