labunakti
vienu dienu sēdēju uz grīdas toreiz vēl tukšajā dzīvoklītī, skatījos pa logu, iepazinos ar savu jauno dzīvesvietu. Ahā, tieši pretī kastaņas, priecājos, cik skaisti būs, kad ziedēs. Aiz tām lapegle, brīnišķīgi. Drusku tālāk bērzi. Un liela augsta egle.
un man likās, ka tur egle katra sava biezā, karaliskā zara galā rāda vidējo pirkstu. Šūpojas līgani vējā kā mēdīdamās, pirksti gaisā, saka, nu un kas? Fakjū, nu un kas?!
sasmējos: tik daudz roku, un pilnīgi katra sūta ziņu.
"viss tavās rokās" tolaik bija mana mantra. Turpat, uz grīdas sēžot, bez nekā, sev skaitīju: "viss tavās rokās." Tagad varu tikai nosmīnēt, saķeri vairs tajā nerodu, kaut tolaik likās, ka cērt līdz kaulam. Tas nav viss, un nebūt nav galvenais. Kaulā iekšā - pavisam cita substance. Šūnaina, irdena, nesatverama. Vaļālaišanas substance, nekadnetveramības substance.
dzīvības sula