vakar nevarēju īsti pamācīties, uzmanība peldēja, slēdzās iekšā-ārā. Lasīju brīnišķīgo jauno pasauli. Lietuviski viņi Leninu iztulkojuši kā Linaina. Kāpēc?
šodien, likās, uzskrēju senam paziņam. Ievēroju tīrus zābakus, augstāk acis necēlu. Man zābaki netīri, pati nošņurkusi, nezinu, kādā krāsā riņķi zem acīm. Likās, ka staigā līdzi pa veikalu tik tuvu, lai būtu iemesls uzrunāt. Kaut kur inter netā izgāztuvē atceros padomiņu, ko darīt, lai izvairītos no sarunas. Uzliec austiņas. Tēlo, ka runā pa telefonu. Turi rokā nazi. Notetovē seju. Tecini siekalu. Atklepo asinis. Un tā tālāk. Es žāvājos un vilku kājas, un tas nebija tēlots, hah. Iekšā miru, plāns ledus, trausla ekosistēma.
darbiņš savukārt šoreiz nebija medusmaize, bet biezā kārtā draņķis, viss rāpo un kož. Cītīgi vācām nost visu, kas onkuļa stāvoklim aktīvi kaitēja, bet nepagāja minūte un šis apstājās. Jokojām, ka izjaucām gadiem kultivētu simbiozi, ka novācām barjeru un onka nebija gatavs saskarties ar ārpasauli. Trausla ekosistēma, nosmējām.