es spēlēju Habitica. Atgriezos pēc pauzes, saņēmos un savācos, nolēmu pacīnīties. Kauju bosu ar sešsimt dzīvības punktiem, katru dienu salieku ķekšus pie labajiem darbiem un nodaru bosam vidēji desmit punktu kaitējumu, hah (es pat parēķināju). Nepaies ne divi mēneši, tikšu pie trīs retu zvēru olām kolekcijai. Lasīju diskordā, dažs sūdzas, ka jau veselas trīs nedēļas cīnās, turklāt ar draugiem barā, un nevar sagaidīt, ko tik ilgi. Sasmējos, man bez komandas, lūk, tas ir lēni. Laužu bosam pa vienai zvīņai nost par katru vakaru, kad nomazgāju traukus un ielienu gultā pirms desmitiem. Un vēl dažām jkdienišķām lietām, par kurām medaļas neviens dzīvē nedod, toties spēlītē - naudiņas un zvērudārzs, haha.
excellence is mundane