noskatījos vakar Baby Raindeer. Drusku pasmagi. Vizuāli analogajā sāpju skalā, tasir, pēc mīmikas, ko sev sejā jūtu, griež tā uz pieci. Vēl pirms tam, vilcienā braucot, aizlasījos par analgīnu vs opiātiem, atcerējos par Painkiller, noskatījos arī to. Kāpēc, nu
(slikta dūša pēc tam paliek. Bet noskatījos, redz, jau otro reizi. Piedur gan empāta, gan ciniķa pusei. kā jau viss dzīvē, heh)
vēl pirms tam, pirms pāris gadiem, dabūju mācību, kad izdegu no empātijas. Vismaz darbiņš rūda un iedod stingru pamatu zem kājām - neesmu bezpalīdzīga palīdzībā. Un nejūtos vainīga par savu cinismu, haha, tas ar nekur nav noslēpjams. Sāls un cukurs. Spals un asmens.
vispār nevar forsēt un uzbāzties ne ar vienu, ne otru. Dažreiz cilvēkam vajag, lai neviens nežēlo, par viņu neuztraucas un liek mierā. Palīdzīgā roka pa durvju spraugu jābāž, vai, un jāpaliek bez pirkstiem? Nē taču.
vislabākā palīdzība ir daži vienkārši jautājumi