nelielā pieredzes apmaiņā ieraudzīju kolēģiem pie sienas piespraustu:
"dzīvot vajag tā, lai ik pa laikam var apēst kebabu"
akdies, pēdējoreiz tā atļāvos pirms gadiem pieciem, un tas bij ilūkstē vienā skaistā rudenī izbraucienā. Nenoturējos - sasmējos: tā diena ir pienākusi. Pēdējās dienās slikti guļu, šodien dežūra, rīt lekcijas līdz pašam vakaram un divi stundu logs vidū. Es jūtu, ka briest slikts lēmums, haha
aizšaut uz ilūksti? Heh, būtu labi. Gribu uz varakļāniem, arī navkad. Pašlaik sanāks tikai kājāmgājiens no lekcijas uz lekciju pāri tiltam, varbūt bulciņu.
kādreiz sen jau aizlasījos par miegu un ēstgribu, miglaini atceros pētījumu par drozofilām - kā tās vai nu bezmiegā pierijās, vai badā miga ciet, jau sajucis, kur bij sakarība. Un zem kāda virsraksta publicēta. Tik atceros, ka domāju, nabaga drozofila.