man vienu dienu apnika kafija. Nav saglabājusies nekāda dokumentācija, ne kāds ieraksts par to, kas tā bija par dienu. Tas nebija šogad. Apnika dzert karstu melnzemes dzērienu, gribēju vienkārši celties darīt, cik varu, un speciāli nestimulēt smadzeni. Kafijas bundža bij pusē, domāju atstāt retām reizēm pie kūkas vai tml un noliku plauktā _aiz_ divām tējas bundžām - lai nerēgojas acu priekšā un roku galā. Tak zin, kas notiek?
vēl šobaltdien es sniedzos _pāri_ divām tējas bundžām katru mīļu rītu, ieberu krūzītē un nolieku _aiz_ atpakaļ. Dzelžaina loģika & stratēģija, apsveicu.
bet kafija joprojām ir apnikusi hahah
labi, drīkstu pasmieties, nav jau nopietni. Nopietni bija netīšām pazaudēt piecus kilo un tad skaitīt kalorijas, lai uzņemtu atpakaļ. Nopietni kā spēlē!
vienu puskrūzīti izdzēru arī tagad - jāpamācās vēl medikamentu devas. Kāpēc? Nevaru pateikt. "Spēles ir grūtības, ko labprāt uzņemamies" un "kādas spēles, tādas balvas".
klausījos podkāstu par džeku, kurš kļuva par uzšķērdēju nēbet klapētāju pēc pieres traumas. "Kāpēc," podkāstā spriež, "nevarēja evolūcija svarīgākās struktūras iebāzt kaut kur dziļi, dziļi smadzenēs, lai nevar no vienas traumas kļūt par šitādu!" Bet es nosmaidu, ka šiem ne jausmas nav.
fizikas likumi ir nelokāmi, cilvēces - lokāmi, bet dzīvais un dzīvība izcilpo, izložņā un turpinās un dreifē cauri un garām un rāda visiem pirkstu, ko pati miljoniem gadu audzinājusi.