apm. reizi divos gados uznāk vēlme pārlasīt Bulgakovu - Morfiju un Jaunā ārsta piezīmes. Daži fragmenti ir neizdzēšami iezīmējušies kaut kur garozas neironos pikseli pa pikselim, vārdu pa vārdam. Kur jaunais ārsts stāv ambulances pagalmā un mēmās šausmās mēģina atcerēties, kā uzgriezt traheju, izvilkt augli vai savākt trūci, domās šķir un meklē lielās grāmatās, kurš ir kurš instruments, kamēr kājas jau stingst un grimst zemē no smaguma. Vai fragments par miega definīciju un galdalampu ar košzaļām rūtīm vara stieples abažūrā. Joprojām gaidu un ceru, ka kādreiz dzīvē tāda lampa uzmanifestēsies kaut kur dzīvē acu priekšā.
dažas dienas ir tik lēnas, ka krampjojas īkšķi no telefona bakstīšanas. Piekususi lasīt, piekususi rakstīt, sakrustoju rokas, atstiepju kājas (lol) un skatos grīdā, sienās, griestos. Hmmm, kad, nez, kāds pēdējoreiz dedzis tās milzu baltās kosmiski galaktiskās operāciju lampas? Kur vispār ir slēdzis? Vai spuldzes vēl dzīvas? Aizver acis, aizpeldi domās, tikko kā tikai izkrīti cauri uz paralēlo dimensiju (balstošā roka paļimst haha), uzmodina kolēģis: augšā! Nāk traheotomija!
slēdzam lampas